Ciemos pie Drakulas!

Detaļas

Autors Aleksandrs Jemeļjanovs

Iedomājieties burvīgu, saulainu dienu!

Jūs jūtat vējiņa liegos pieskārienus, ieelpojat piesātināto kalnu gaisu, pilnu ar brīnumainu zālīšu un svaiguma aromātu.

Jā, jā, ar svaiguma aromātu. Izrādās, ka svaigumam ir pavisam konkrēts aromāts, un organisms neatsakās no iespējas ieelpot ar pilnu krūti šo svaigo gaisu. Jums apkārt cēli izvietojušies Karpatu kalni ar visām nogāzēm un pacēlumiem. Kalni izskatās tik milzīgi, ka šķiet, nevis kalni ir jums apkārt, bet jūs esat kalnu daļa. Jūs kā dabas daļa peldaties saules staros, čabinot koku lapas un ķerot ar tām vēju. Skatoties apkārt, jūs neviļus ieslīgstat savās atmiņās un fantāzijās, atkal pārdzīvojot savas apziņas spilgtākās ainas. 

Ir grūti neiekrist snaudā no šādas emocionālas piesātinātības!

Mūsu ceļojuma galapunkts bija Latvija, bet ceļš no Bulgātijas cauri Rumānijai un Slovākijai vijās pa Karpatu serpentīnu, cauri Transilvānijai!

Ceļā mēs jau bijām pietiekami ilgi. 25 grādu temperatūrā sniegotās kalnu virsotnes šķita kā baltas pūkainas cepures uzvilkušas. Ļoti nepierasti ātri, kā tas notiek kalnos, mēness mina uz papēžiem rietošai saulei, un uzreiz, momentāni kļuva tumšs! Cauri tumsai izlauzās tikai mēness gaisma, atstarota no kalnu virsotnēm. Tā zaigoja te te, te tur, atstarojot no dabas un cilvēka veidotajiem objektiem, spīguļojot un maldinot. Radās iespaids, ka tur, tumsā, spīd kādu mežonīgu zvēru acis.

Lai arī bija pabailīgi, cīnīties ar miegu kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Tumsā ceļš it kā izšķīda, un mēs braucām kā tukšumā, laiku pa laikam pat šķita, ka zem mašīnas nekā nav. Uz nogāzēm, pa kurām vijās serpantīns, lukturu izstarotā gaisma vispār ne no kā neatstaroja, un vienīgais mūsu pavadonis bija tikai pilnmēness, kas apspīdēja kalnu virsotnes. Domas par mīkstu gultu, apaļu spilvenu un lielu garšīgu sviestmaizi ar šķiņķi uzstājīgi novērsa uzmanību no mašīnas vadības. Apziņa it kā čukstēja: ”Bīstami, laiks piestāt naktsmītnei!”.

Ne man, ne manam kolēģim, kurš sēdēja pasažieru vietā nebija ne mazākā priekšstata par to, kur mēs atrodamies un kur ir tuvākās naktsmītnes. Neskatoties uz to, ka tāda civilizācijas priekšrocība kā mobilais internets mūs atstāja vēl puskilometru zemāk, GPS navigators ar pārliecību veda mūs uz priekšu, par nedodot mājienu par naktsmītņu iespēju.

Te, pēkšņi, melnajā tumsā sarkanā krāsā iemirdzējās kaut kāda oāze. Tuvojoties tai, arvien skaidrāk iezīmējās arvien izmēros pieaugošais uzraksts „HOTEL”, uzraksts bija izpildīts vislabāko šausmu filmu tradīciju garā. Līdzību vēl vairāk pasvītro uzraksts koši sarkanā krāsa un kaut kāds tehnisks defekts, kura dēļ uzraksts neons mirguļoja kā konvulsijās. Jāteic, cita apgaismojuma nebija.

Iebraukuši apsolūti tukšajā stāvlaukumā, apstājāmies. Pēc trīs stundu ilgā nobrauciena pa serpantīnu pilnīgā tumsā, vienkārši vairs nebija spēka turpināt ceļu. Izkāpām no mašīnas. Apkārt ija pārsteidzoši kluss, tikai tālumā pastaigājās šaubīgas ēnas – ļoti mierīgi un plūstoši ...  .

- Transilvānija ir pavisam blakus, - klusu sev zem deguna nomurmināja kolēģis.

- Transilvānijs – kaut kur no apziņas dziļumiem no sākuma uzpeldēja vārds, un tikai pēc tam tas, kas ar šo vārdu saistīts.

- Grāfa Drakulas pils, vampīru „Kuršavela” – nogurušajā galvā uzplaiksnīja baismu stāsti.

Paķēruši līdzi somas, mēs devāmies uz ieejas pusi, tieši zem tumsā sarkanā krāsā mirgojošā uzraksta „H-TEL”. Izskatās, ka O burts bija nobeidzies jau mūsu klātbūtnē.

Durvis ‘’čīkstēdamas viegli atvērās, un, mēs nokļuvām viņpus stāvlaukumam un mūsu mašīnai. Telpā gaismas praktiski nebija, vien nespodra, kādu 40 Vatu galda lampa vientuļi spīdēja uz grebtas sarkankoka portjē letes...

- Ka jūs interesē?

Es ieskatījos, cenšoties saskatīt skaņas avotu. Kā izrādījās, telpa aiz letes bija apdzīvota. Tur sēdēja liela auguma čigānu izskata puisis, gandrīz pilnībā tumsas paslēpts. Tiesa, pilnā augumā viņu aplūkot tā arī neizdevās – no tumsas lamas gaismā bija redzamas tikai viņa lielās iedegušās rokas.

„Nu, ja jau viņš met ēnu, tātad nav vampīrs”, - galvā izskrēja doma. Pamazām acis sāka pierast pie tumsas, un es sāku pamazām atšķirt interjera detaļas, kuras līdz šim bija saplūdušas ar tumsu. Blāva gaisma meta ēnas uz masīviem tumša sarkankoka galdiem un krēsliem. Plašā, kaut kur neredzamā tālē aizejošā halle bija pārdalīta ar kaut kādiem aizkariem, kuri tik tikko šūpojās vājā gaismā.

- Interesanti, vai bez mums un Ēnas, kā es jau biju nodēvējis cilvēku aiz letes, te ir vēl kāds? – klupdama no pārguruma, izskrēja vēl viena doma.

- Kas jūs interesē? – atkārtotais jautājums izskanēja jau nedaudz skaļāk.

Nu kas gan var interesēt ceļiniekus, kuri pāri pusnaktij piestāj pie ceļmalas viesnīcas? Mūs interesēja vienīgi iespēja izgulēties. Turklāt, vēlams tīrā gultā un atsevišķā numurā. Par to mēs arī jauktā krievu un angļu valodā un ar žestu palīdzību paskaidrojām puisim, kurš bija aizslēpies aiz letes.

Jā, brīvs numurs bija!

  Ēna māja ar galvu un tādā pašā valodu sajaukumā nosauca cenu. Tomēr VISA kredītkarte viņu, redzams, samuldināja un izprovocēja uz ilgu monologu, cik noprotams, rumāņu valodā.

Neskatoties uz spēku, ar kādu miegs mani sāka pārņemt, un pilnīgu valodas, kurā runāja puisis, nezināšanu, es skaidri sapratu, ka viņš nevar pieņemt kredītkarti.

- Only money, no card!

Es sāku drudžaini pārcilāt galvā, kas šajos platuma grādos varētu tikt pieņemts par naudu. Taču prātojumiem jēgas bija maz, jo mums līdzi bija vienīgi eiro.

Ieraudzījis pasniegtos eiro, Ēna patikā pamāja ar galvu. Pieņēmis banknotes, viņš tūdaļ parādīja, ka viņam nav ko izdot. Mēs nolēmām pāris eiro zaudējumu neievērot. Saņēmuši no Ēnas atslēgu un televizora pulti, mēs ar kolēģi devāmies norādītajā virzienā – tieši virzienā uz melno taisnsstūri, tik tikko saskatāmu uz tumšās sienas.

Spīdinot mobilo telefonu, mēs pa sarkankoka kāpnēm kāpjam pat uz trešo stāvu! Mums šķita neiespējami, ka zemāk nebija neviena brīva numura, tomēr mums tika numurs trešajā stāvā. Uzklātais uz kāpnēm tepiķis noslāpēja ne tikai mūsu soļus, bet vispār jebkuru skaņu, bet pašas kāpnes izdvesa čīkstoņu un čabēšanu.

Mērķi sasniedzām, plaši plātoties ar rokām un juzdamies kā Prometeji, kuri apgaismoja ceļu ar mobilajiem. Un, lūk, mēs stāvam daudzu maziņu durvju izvēles priekšā. Gaismas nav nekur. Neskatoties uz to, ka stāvā bija daudzi slēdži, no tiem mums neizdevās izdabūt laukā neko citu kā vien „klakš”.

Beidzot mēs ar atvieglojumu nopūtāmies, numurs uz durvīm sakrita ar numuru uz mūsu atslēgām, un mēs tikām iekšā.

Pieraduši pie bezrezultāta „klakšķiem”, bijām patīkami pārsteigti par to, ka numurā gaisma iedegās uzreiz, tikko bijām nospieduši pie durvīm esošo slēdzi! Bijām jau zaudējuši cerību! No 40 vatu spuldzītes abažūrā pie griestiem istaba pielija gaismas pilna. Mums priekšā bija novietotas, kā jau jūs varat uzminēt, divas masīvas koka gultas tumši sarkanā krāsā. Tām pretī atradās kumode, arī masīva un tumši sarkana koka, bet toties ar televizoru. Skatu papildināja divi milzīgi spoguļi, kuros spoguļojās divas tukšas gultas. Spoguļi it kā ‘ņirgājās par tiem, kuri pamodušies: „Jums, mirstīgajiem, labi, jūs atspoguļojaties!”

Mēs ar kolēģi saskatījāmies.

Logs bija vērsts tieši uz sarkani mirgojošo izkārtni, caur aizkaru piepildīdams istabu ar sarkanu gaismu. No loga skanēja nenormāls troksnis no garām braucošajām fūrām.

Lai atvieglotu saspringto atmosfēru, pasniedzos pēc pults, lai iesplēgtu televizori, tomēr ne ar pulti, ne ar citām viltībām televizoru tā arī neizdevās piespiest sākt darboties. Acīmredzot šajā istabā televizoram bija interjera elementa statuss, bet pultij bija tikai imidža raksturs. Nolēmām no šīs „interjera sastāvdaļas” aizņemties rozeti, lai uzlādētu ceļojuma laikā nosēdušās baterejas. Laptopam bija uzticēts gods izkliedēt klusumu. Neskatoties uz muzikālo pavadījumu, laiku pa laikam no kautkurienes nāca klaudzoņa un pazudušo dvēseļu, droši vien tādu pašu tūristu kā mēs, čīkstēšana, kura priekšlaicīgi tika aizsūtīta melnajā kvadrātā uz sienas ar nosaukumu kāpnes. Mēģinot sameklēt dušu, kolēģis iekāpa kaut kādā slapjumā uz grīdas, tādēļ šajā vietā vakara tualetes procedūru uzskatījām par pabeigtu un staidzīgi devāmies pie miera.

Kalnos gaisma aust agri!

Saule, izsitusies cauri aizkariem, palīdzēja fūru troksnim aizdzīt miegu, tādēļ no rīta atradām sevi spoguļos šajā saulē. Viegli sarūgtināti par nesaņemto piedzīvojumu, mēs steidzīgi pametām apartamentus un steidzāmies uz mašīnu.

Ceļā uz mājām mūs gaidīja daudzi simti kilometru, bet aiz muguras palika spilgti iespaidi par Karpatu kalniem un neizdzēšami iespaidi par naktsmītni grāfa Drakulas valdījumā.