Ģimene māklera acīm

Detaļas

Autors SIA EKOCENTRS

Nesen noslēdzām vēl vienu darījumu.

Es kā profesionālis ar 20 gadu pieredzi zinu, ka šis darījums varēja būt daudzkārt savādāks. Daudz vieglāks visiem tā dalībniekiem, un arī izdevīgāks.

Bet... nesanāca.

Es gribu pastāstīt par to, kas tieši neļāva šim darījumam kļūt „pareizam” – izdevīgam un mierīgam.

Šo ienaidnieku vārds ir naids un ietiepība.

„Apvainoto” laulāto ietiepība.

Jā, protams, stājoties laulībā, neviens nedomā par šķiršanos. Tieši otrādi, visi grib dzīvot kopā ilgi un laimīgi. Taču apstāklis, ka ne vienmēr izdodas saglabāt laulību, nebūt nav iemesls tam, lai zaudētu cilvēka cieņu un sirdsapziņu.

Tātad – šķiršanās.

No vienas puses savās vislabākajās jūtās aizvainotais vīrietis. No otras – sieviete, kura audzina, starp citu, viņu kopīgo bērnu.

Kā, kāpēc, kāda iemesla dēļ ir izjukusi laulība, šodien, pēc tik ilga laika, vairs īsti nav svarīgi. Abi jau vairs nav gados jauni, arī bērns, kas piedzimis vēlā vecumā, jau ir pieaudzis. Šķiet, ko gan vēl varētu dalīt?

Bet, lūk, paradokss!

Izrādās var secensties problēmās!

Tā teikt, kurš kuru „pārspļaus”. Vienam – invaliditāte, otrai – pilnas rokas savu „trumpju”. Pat dēls, caur caurēm uz visiem apvainojies, un, nez kāpēc tas neliekas dīvaini – bezdarbnieks - apvaino visi visus un viens otru, un pat nepūlas aprunāties.

Iemesls sarunai tomēr ir, un vēl kāds - „kosmiska” apmēra dzīvokļa īres parāds. Parāds kļūst arvien lielāks un lielāks, bet kādreiz mīlošie laulātie turpina un turpina bez apstājas apliet viens otru ar samazgām. Viņi absolūti ignorē faktu, ka jebkurā gadījumā namu pārvalde „pārspļaus” visus, un viņu argumenti tūlīt pārvērtīsies par lavīnu, kura noslaucīs visus šī ieilgušā „banketa” dalībniekus.

Lieta nonāk līdz tam, ka namu pārvalde, zaudējusi jebkuras cerības apelēt pie „saucēju balsu tuksnesī” veselā saprāta, beigu beigās vēršas tiesā, lai saņemtu to, kas tai pienākas.

Vai jūs domājat, ka tas kaut kādā veidā ietekmēja karojošās puses?

Nē, protams!

Tiesa, jāatzīst, ka vienam no laulātajiem vienā brīdī „ieslēdzās” veselais saprāts, un viņš vērsās pie mums pēc palīdzības.

Jāteic, ka tā ir pilnībā adekvāta rīcība. Ja nav iespējams sarunāt pašiem, gudri cilvēki aicina pārrunu vadītāju, kādu, kurš atrisinās strīdus un ienesīs sapratni. Šo darbu nevaram nosaukt par mīļāko nodarbi, bet tomēr tas ir pierasts un pazīstams. Savā laikā, kad vajadzēja izmitināt komunālo dzīvokļu īrniekus, dažkārt nācās pat līdz 11 ģimenēm vest pie savstarpējās sapratnes un saskaņas. Mans stāsts „Zāles pret bezmiegu” ir tieši par šādu gadījumu. Mēs to protam un varam darīt, ja ir kaut vismazākā pušu pretimnākšana.

Šoreiz tieši ar pretimnākšanu bija problēmas. Savā 20 gadu ilgajā praksē varu atminēties vien pāris gadījumu, kad pretdarbība bija tik izteikta. Lietā tika likti visdažādākie instrumenti – pase, ko bērns nozadzis tēvam, apvainojumi un baidīšana, pat kaut kāds nesaprotams kredīts, kuru bērns paņēma, izmantojot tēva pasi.

Ar vienu vārdu sakot, pāris mēnešu laikā puses demonstrēja neģēlības un nesaticības brīnumus. Ir grūti pat iedomāties, ar kādu cītību un uzstājību viņi centās par jebkuru cenu bijušajam mīļotajam cilvēkam radīt nepatikšanas.

Ir ļoti bēdīgi, kad cilvēks visu sevi velta, lai kaut ko sagrautu.

Tomēr mēs kaut kā sarunājām.

Darījums notika.

Tomēr es ar šo darījumu neesmu apmierināta, neskatoties uz to, ka mēs diezgan labi nopelnījām. Nekāda nauda neatsver to spēka daudzumu, kurš ir patērēts, lai cilvēkus vienkārši vestu pie sapratnes.

Arī fakts, ka nekustamais īpašums tika pārdots ļoti ātrā tempā, to nepadarīja ne dārgāku, ne likvīdāku.

Akūto problēmu mēs atrisinājām. Namu pārvaldei parāds tika samaksāts, puses ir sadalītas „pa kaktiem” un tagad viņiem vairs nav iemesla ne sarunām, ne strīdiem.

Tikai labestības pasaulē no tā nav kļuvis vairāk. Dziļi dvēselē viņi joprojām vaino cits citu par neizdevušos personīgo dzīvi.

Tā taču nav taisnība! Neviens nevar pilnībā pārlikt visu atbildību uz partneri un pateikt, ka viņam par to „nav nekādas daļas”.

 Es un mans uzņēmums EKOCENTRS grasāmies darboties vēl ilgi.

Gribu no sirds novēlēt mūsu klientiem un žurnāla „Sarunas pie ģimenes pavarda” lasītājiem, un vispār visiem cilvēkiem:

„Esiet laimīgi!

Pat tad, ja ne viss ir viegli, ja personīgajā dzīvē ne viss notiek tā, kā gribētos, ja dzīve nav vis gluds lielceļš, bet līdzinās kurmju rakumiem, - tik un tā – esiet laimīgi! Ne uz mirkli nepieļaujiet sliktas domas, bet jo īpaši sliktus darbus! Tas viss kā bumerangs nāk atpakaļ un ievaino vissvarīgākos orgānus – godu, sirdsapziņu, krietnu un mīlošu sirdi.

Vai atceraties pasaku „Sniega karaliene”? vai Kajs bija laimīgs, kad to savainoja ļaunā ledus spoguļa lauska?

Sargājiet sevi! Sargājiet savus tuvākos!

Esiet Cilvēcīgi!”