Stāsts par Napoleonu, melnajiem huzāriem un stipriem latviešu puišiem, Latvijas leģendas.
- Detaļas
- Autors Anatolijs Koļcovs
Šis atgadījums noticis 1812. gadā kad Napoleona karaspēks iebruka Krievijā. Kā zināms, karaspēks līdz Rīgai netika.
Tomēr viņa karaspēks bija pasaimniekojis Kurzemes pērlē – Rundāles pilī. Pils bija izlaupīta līdz pamatiem. Pat auduma tapetes bija noplēstas no sienām. Maršala Makdonalda zaldāti nodarbojās ar elementāru laupīšanu un marodierismu.
Īpaši cietuši ir vietējie zemnieki, kuriem atņēma pārtiku un izkāva lopus. Maršala pakļautībā bija prūšu melno huzāru pulks melnos mundieros ar galvaskausiem uz cepurēm. No šiem huzāriem, slaveniem ar savu nežēlību, baidījās visa Eiropa.
Pašā kara sākumā muižnieki Rīgas aizsardzībai iedalīja zemniekus un apbruņoja viņus ar ieročiem un zirgiem. Tā kā labus cilvēkus bija žēl atdot, un viņi arī vienmēr ir bijuši labā cenā, zem ieročiem lika tos, kuri nebija derīgi darbam. Pie kam kungi nekad negribēja tautai dot ieročus. Kas to lai zina, pret ko vēlāk var tikt pavērsti šie ieroči. Ar vārdu sakot, neviens neizjuta īpašu vēlmi piedalīties karā.
Zemnieki deva priekšroku paslēpties purvos, kas prūšu zirgiem nebija izbrienami, tomēr pirmās salnas padarīja purvus pieejamus melnajiem huzāriem, un tie devās „medībās”. Viņi gan velti to bija darījuši, jo zemniekus nekad nedrīkst iedzīt stūrī.
Stiprie latviešu vīri apbruņojās ar dakšām, cirvjiem, nūjām un šaurā vietā starp Olaini un Ķekavu uzbruka huzāru jātnieku vienībai. Lai arī apledojušā, tomēr joprojām staignajā purvā jātnieku priekšrocības pazūd kā nebijušas. Krūmājos nav arī nekāda plašuma, kur izvērsties ar zobenu un pīķi. Tā arī visu prūšu pulku nogāza tajā purvā.
Starp citu, Napoleona kareivju marodierisms un vardarbība pret mierīgajiem iedzīvotājiem kļuva par galveno iemeslu partizānu kustībai Krievijā.
Nu, nepatīk cilvēkiem, kad viņus aplaupa.
