Kad uzziedēja kaktuss.

Detaļas

Autors Nataļja Volņistaja

Kādai sievietei uzziedēja kaktuss. Nekas par to neliecināja. Kaktuss, līdzīgs drūmam, neskūtam pohainam sētniekam, četrus gadus nīka uz palodzes – un še tev! Bet daži viņu uzskata par ļaunu raganu, kurai nav dvēseles. Nav taisnība.

Ļaunām raganām, kurām nav dvēseles, kaktusi nezied.

Iegrimusi domās par kaktusu, viņa metro uzkāpa uz kājas sadrūmušam vīrietim, tomēr nesāka aizvainojumā brēkt (ja jau esat tāds kundziņš, tad jābrauc ar taksi!), bet uzmaidīja viņam:

-       Nedusmojieties, dieva dēļ, nevaru ne pie kā pieķerties. Ja gribat, uzkāpiet man uz kājas, būsim kviti.

Sadrūmušais vīrietis norija to, ko tikko kā grasījās viņai pateikt. Pēc tam izkāpa savā metro stacijā un tā vietā, lai kasieri, kura nevarēja laicīgi izdot sīknaudu, nosauktu par stulbu govi, viņai pateica:

-       Nekas briesmīgs, pārskaitiet vēlreiz, es rīta agrumā arī neesmu spēcīgs skaitīšanā.

Kioska pārdevāja par baltu velti atdeva kādam vecītim, kuram acīmredzot ļoti patika lasīt, bet kurš katru dienu varāja nopirkt vienu vienīgu avīzi, to, kas bija lētāka, divus vecus žurnālus un kaudzi avīžu. Vispār jau nepārdoto vajadzēja norakstīt, bet eksistē arī apkārtceļi.

Apmierinātais večuks atnāca mājās ar preses klēpi. Saticis kāpņu telpā kaimiņieni no augšējā stāva, viņš neuzsāka skandālu (jūsu bērns dipina pa dzīvokli kā zirgs, audzināt vajag!), bet paskatījās un izteica izbrīnu:

-       Kā jūsu meita ir izaugusi! Nevaru tikai saprast, kam viņa ir vairāk līdzīga – jums vai vīram? Dienās būs skaistule, man ir trenēta acs.

Kaimiņiene aizveda bērnu uz dārziņu un atskrēja uz darbu. Viņa neaprēja dumjo vecenīti, kurai bija pieraksts pie neiropatologa uz vakardienu, un kura atnāca šodien, bet pateica:

-       Ko nu pārdzīvot, arī man gadās aizmirst. Pasēdiet, bet es pajautāšu ārstam, varbūt viņš varēs jūs pieņemt.

Vecenīte nesāka piedraudēt ar sūdzībām visās iespējamās iestādēs līdz pat Strasbūras cilvēktiesību tiesai, pieprasot ārstam izrakstīt tās lētās, iedarbīgās un vēl neizgudrotās zāles, kuras var iedzert, un viss – kā pirms divdesmit gadiem, bet nopūtās:

-       Neesmu jau pavisam prātu pazaudējusi, es taču saprotu, ka vecumu nevar izārstēt. Jūs, dakter, man piedodiet, staigāju te pie jums kā uz darbu.

Dakteris vakarā brauca uz mājām, atcerējās par vecenīti, pažēloja viņu un padomāja, ka dzīve, velns lai to parauj, šaujas garām, apstājās pie lielveikala, nopirka kaut kādu muļķīgu puķu pušķi, torti ar mežonīga paskata  krēma ziediem un aizbrauca pēc tam uz pavisam citu pusi.

-       Nu ko mēs kā bērnu smilšu kastē kūkas dalām, te es tev torti nopirku, tikai es netīšām tai uzliku portfeli virsū, bet tas jau nekas, garšu tas neietekmē. Arī puķes nopirku, tikai tās arī ar portfeli piespiedu, varbūt aties?

-       Aties, - pateica sieviete. Mēs tās reanimēsim. Tu tikai iedomājies, es šodien no rīta piecēlos, skatos, bet man kaktuss uzziedējis.