.

Noslīpēta tehnoloģija

cat-dogDīvāns mežonīgā tempā skrēja pa istabu.

Tas jau sen nebija jauns, tumši sarkans saliekamais dīvāns, kas gandrīz lēkšus krustoja gandrīz visu istabu un tuvojās durvīm. Dīvāna ritms pilnīgi atbilda dvieļa vēzieniem, kuru vicināja sieva stepētā halātā ar matu ruļļiem galvā. Tante kāpa virsū dīvānam un ar apbrīnojamu regularitāti sita tam ar dvieli un vienlaikus izdvesa neiedomājamus brēcienus:

-          Jesaul! Jesaul!

No dvieļa apakšas pie katra sitiena nez kādēļ lidoja vai nu spalvu, vai vates kušķi. Visa notiekošā aina tik ļoti „neierakstījās” apziņā, ka es kā stabs sastingu durvju ailē, veltīgi pūloties aptvert notiekošo. Neticamā aina turpinājās, dīvāns tuvojās durvīm.

Pēkšņi es sajutu, kā nepārvarams spēks mani burtiski atsviež projām no durvīm, tai pat laikā pārtraucot sastinguma stāvokli. Kā izrādījās, šis nepārvaramais spēks bija milzīga auguma vīrietis treniņbiksēs un baltā sporta krekliņā. Burtiski ielidojot durvju ailē, viņš metās šķērsām pretī tantei ar dvieli un, laimīgā kārtā izlocījies no kārtējā vēziena, ienira kaut kur apakšā, izvelkot no man neredzamas telpas ... kaķi.

Kaķis, kā nākas, paķerts aiz apkakles, nikni šņāca un centās atcirst.

Darbība vainagojās panākumiem. Dīvāns apstājās.

Diez vai pirms tam tas kustējās pats, pakļaujoties dvieļa cirtieniem. Nav iespējams noticēt tam, ka šo dīvānu pārvietojis arī šis, lai arī ļoti saniknotais, bet tomēr ne visai gigantiskā izmēra kaķis. Noslēpums drīz atklājās.

Vīrietis ar kaķi milzīgiem soļiem devās uz durvju pusi, kuras veda uz dzīvokļa iekšējām telpām, un, ilgi nedomājot, iemeta tur satracināto šņācošo radījumu. Un momentāni aizvēra durvis. Izskatās, ka kaķis nedomāja tik vienkārši padoties, jo sitās pret durvīm, radot dobju skaņu. Tomēr smagās koka durvis vecajā mājā acīmredzot spēja izturēt pat vēl lielāku spiedienu. Tā ka varēja uzskatīt, ka kaķis uz kādu laiku ir neitralizēts.

Savukārt es, no jauna sastingusi, abām acīm sekoju līdzi notiekošajai darbībai, cenšoties nepalaist garām ne mirkli.

Atbrīvojies no kaķa, vīrietis atkal spēra soli uz dīvāna pusi un pieliecās.

Dīvāna atzveltne aizsedza skatu, un es biju gatava palēkties, lai tikai ieraudzītu, kurš vēl tur paslēpies.

Lēkt gan man nebija vajadzības. No dīvāna apakšas, ar to pašu paņēmienu - aiz apkakles -  tika izvilkts ārā tas pats „Jesauls”. Izrādījās, ka tas bija pinkains milzu suns, balts ar brūniem plankumiem.

Tiesa, jāatzīst, viņa pinkas bija nedaudz nevienmērīgas – uz muguras, kur laikam savu dabu bija demonstrējis kaķis, rēgojās izplūkātas spalvas, šur tur redzami nagu skrāpējumi.

Nevarētu teikt, ka Jesauls nebūtu pretojies, bija redzams, ka viņš ar lielāko prieku būtu palicis turpat zem dīvāna, kur vismaz viņa galva bija pasargāta no nagainā naidnieka. Taču, būdams audzināts suns, viņš tomēr pakļāvās saimnieka rokai, bija skaidri redzams, ka tā jau sen ir uztrenēta „apkaklei”.

Tā, aiz apkakles, viņš arī tika aizvests man garām uz koridoru, kur, šķiet, bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta.

Dīvāns treniņbiksēs tērptā vīrieša spēkiem tika novietots savā likumīgajā vietā, un saimnieki, apskatoties apkārt, atvilka elpu.

-          Jūs nāciet, apsēdieties – piedāvāja tante ar matu ruļļiem, it kā nekas nebūtu noticis.- meita nedaudz aizkavējusies, drīz būs klāt.

-          Jūs nedomājiet, vispār viņi ir ļoti draudzīgi – teica vīrietis, it kā atvainojoties – gandrīz nekad neplēšas.

Es gan māju ar galvu un tēloju, ka tam noticu, lai gan ātrums, ar kuru tika veikta operācija un atstrādātie paņēmieni, ar kuriem tika neitralizētas karojošās puses un pārvietots dīvāns, liecināja par pretējo.

Es noticēju kam citam. Tam, ka patiešām „viņi ne vienmēr plēšas”. Bet kad neplēšas, tad ir draudzīgi, mīl un saprot viens otru. Milzīgais Jesauls, ķildīgais kaķis un viņu saimnieki, kuri ir gatavi stumdīt dīvānu un savākt pēc cīņas palikušās spalvas.

Mīlestības vārdā!

Bookmark and Share
Top.LV