Latviešu strēlnieki. Latvijas vēsture un kultūra.

Detaļas

Autors A. Koļcovs

Droši vien nav cilvēka, kurš nebūtu dzirdējis par latviešu strēlniekiem. Viss sākās 1914. gadā ar Krievijas armijas brīvprātīgo strēlnieku pulku izveidi no Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu vīriem.

Sakarā ar to, ka kareivji runāja pārsvarā latviešu valodā, viņi tika formēti atsevišķās daļās. Šajās daļās bija gan krievi, gan lietuvieši, gan poļi, gan igauņi, bet dokumenti tika rakstīti latviešu valodā.

1915. gadā strēlnieki ieguva formu un īpašas atšķirības zīmes pie krūtīm. Pēc vācu armijas iebrukuma Kurzemē un draudiem Rīgai latvieši sāka aktīvi stāties strēlnieku rindās. Uz patriotisma viļņa tika izveidoti vairāki bataljoni, kuri gandrīz uzreiz uzsāka kauju. Latvieši cīnījās varonīgi un viņu cīņas sparu augstu novērtēja gan Krievijas armijas komandieri, gan ienaidnieki.

Tomēr 1917. gada 2. septembrī vācieši ieņem Rīgu. Boļševiki saprot, ka bez militārā atbalsta viņi nevarēs īstenot valsts apvērsumu, piedāvā latviešu strēlniekiem apmaiņā pret militāru atbalstu neatkarību uzvaras gadījumā. Daļa strēlnieku pāriet boļševiku pusē.

Latviešu pulkos bija brīnišķīga disciplīna un ļoti augsts cīņas spars, tādēļ viņus sūtīja vissarežģītākajos kara teātra darbības iecirkņos. Daļa strēlnieku uzsāk jaunās Padomju valdības apsardzi. Cita daļa iekļaujas pilsoņu karā un apspiež kara dumpjus Kalugā, Vologdā, Saratovā, Arhangeļskā, Penzā, Vitebskā, Ņižņijnovgorodā... Vēl viena daļa cīnās Latvijā pret vācu armiju. Lēja gan savas, gan ienaidnieku asinis.

1918. gadā ir izveidota Latviešu Padomju strēlnieku divīzija. Bez tās bija vēl vairāki latviešu bataljoni un pulki. Latviešu strēlniekiem tika uzticēta visa Kremļa, valdības un biedra Ļeņina personīgā apsardze.

Savu augsto meistarību strēlnieki nodemonstrēja, apspiežot eseru sacelšanos un atbrīvojot VĀK priekšsēdētāju Feliksu Dzeržinski.

Tam sekoja cīņas pret Deņikina, Judeņiča, Kapela, Kolčaka, Petļuras.... armijām.

Latviešu strēlnieki nekad nešāva gūstā saņemtos virsniekus un nepielietoja spīdzināšanas metodes, kas tomēr bieži gadījās gan no balto, gan - sarkano puses. Mēs neaprakstīsim visu latviešu sarkano strēlnieku vēsturi, pateiksim tikai to, ka pirmā karaspēka daļa, kura saņēmusi kara apbalvojumu, bija 5. Latviešu strēlnieku pulks. Tas saņēma Revolucionāro sarkano karogu par Kazaņas ieņemšanu un noturēšanu. Arī otrais apbalvojums tika latviešiem par Judeņiča karaspēka uzbrukuma Pēterburgai apturēšanu un karspēka pilnīgu sagrāvi.

Trešo apbalvojumu latviešu strēlnieki saņēma par Perekopas ieņemšanu.

Pēc pilsoņu kara daļa karavīru atgriezās dzimtenē, cita daļa uztaisīja karjeru un saņēma augstus posteņus varas orgānos. 1937.-1939. gadu tīrīšanās viņi gandrīz visi tika nošauti. Tā beidzās latviešu strēlnieku stāsts. 1971. gadā Rīgā viņiem tika uzbūvēts muzejs, vēlāk tas tika pārdēvēts, bet sarkanie strēlnieki kļuva par latviešu strēlniekiem.