Uz pārejas virsotnes
- Detaļas
- Autors Redakcijas intervija
Cilvēks, kurš atrodas uz pārejas virsotnes.
Tieši šādu iespaidu uz mani atstāja Aleksandrs Senkevičs, kurš man tika stādīts priekšā kā „Sudraba laikmeta pēdējais dzejnieks”.
Pēc iepazīsšanās man rokās atradās dzejoļu krājums «Taustiņu sastrēgums». Tas ir Latvijā trešais, 2012. gadā nākušais klajā krājuma izdevums.
- Pašlaik tiek gatavota pilnīgi jauna manu dzejoļu grāmata ar mākslinieces Gundegas Kalendras ilustrācijām. Grāmata būs dāvanas formātā, un to papildinās divdesmit manai dzejai veltītas mākslinieces „Kalendāra” kolāžas – autors dalījās ar priecīgo ziņu.
Jaunums patiesi ir ievērības cienīgs. Nebūt ne katru dienu, un, ko tur slēpt, pat tālu ne katru gadu dzejas cienītājiem laimējas iegūt iemīļotā dzejnieka dzejas kolekcijas grāmatu. Grāmata tiks izdota nelielā metienā un acīmredzami krāšņos dzejas cienītāju bibliotēkas.
Sarunā ar dzejnieku atklājas, ka viņš ir ne vien dzejnieks, bet arī cilvēks, kuram piemīt unikālas zināšanas par tādu noslēpumainu senās kultūras pirmavotu kā Indija.
Pabeidzis Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtu (tagad tas ir Maskavas Universitātes Āzijas un Āfrikas Valstu institūts), apguvis hindi un urdu valodas, Aleksandrs Senkevičs neapmierinājās ar tulka lomu. Viņa ievērojamajam hindi dzejniekam Harivanšrajam Bačanam veltītā grāmata „Bačans: daiļrades komentāriji” tika tulkota hindi valodā un ieguva augstu Indijas premjerministres Indiras Gandijas novērtējumu.
Jāpiebilst, ka Indira Gandija personīgi apsveica autoru ar tik sarežģītas tēmas spožu pētījumu.
Ne jau velti Aleksandrs Senkevičs kopš 1999. gada un līdz šodienai ir Kultūras un lietišķās sadarbības ar Indiju biedrības priekšsēdētājs.
Taču dzejnieks paliek dzejnieks.
Aleksandrs Senkevičs ir tulkojis no hindi valodas uz krievu valodu daudzus ievērojamu divdesmitā gadsimta hindi valodā rakstošo dzejnieku darbus. Viņš bija arī grāmatas „Nemirstīgais lotoss” veidotājs un autors. Grāmata par Indiju bija veltīta diviem festivāliem – Indijas festivālam PSRS un PSRS festivālam Indijā.
Taču dzeja nav vienīgā šī talantīgā cilvēka aizraušanās. Tādēļ es turu rokās smagu Jeļenai Blavatskai veltītu grāmatu. Patiesībā ir radītas jau četras grāmatas par Blavatsku: „Jaļenas Blavatskas septiņi noslēpumi” (2000.) „Jeļena Blavatskaja. Likteņa mistika.” (2005.) un „Blavatskaja” (2010.). 2012. gadā nāca klajā jauns viņa grāmatas izdevums „Jeļena Blavatskaja. Starp gaismu un tumsu”.
Kā redzams, šīs pazīstamās sievietes, kura ir radījusi tik strīdīgu filosofiju, mantojuma pētījumi ieņem ievērojamu vietu Aleksandra Senkeviča daiļradē.
Kaut gan – tas nerada izbrīnu.
Brīnišķīgi pārzinot hindi un urdu valodas, pamatīgi orientējoties Indijas kultūras mantojumā, tai pat laikā paliekot rietumu kultūrai piederīgs, Senkeviča kungs turpina meklēt to, kas apvieno šos divus tik atšķirīgos cilvēces civilizācijas attīstības atzarus.
Laikam tādēļ, savā ziņā atrodoties uz kultūras pārejas „virsotnes”, viņš bieži atrodas arī uz Himalaju kalnu virsotnēm, organizējot un pat pavadot uz turieni cilvēkus, kuri vēlas pietuvoties noslēpumainās Indijas kultūras pirmavotiem tik tuvu, cik vien tas ir iespējams. Tā ir ne vien Ziemeļindija, bet arī Nepāla, Tibeta, un pat Butāna, mazītiņa kalnos paslēpusies feodāla valsts ar savu pagaidām vēl saglabājušos kultūru.
Šādas Transhimalaju ekspedīcijas, bez šaubām, ir dzejnieka iedvesmas avots.
Lūk, dzejolis „Rišikeša” , kuru autors mums atļāva publicēt mūsu žurnāla lasītājiem.
«Stāvam piestātnē. Laivas un irkļi
sēres ķīlim visapkārt tur stāj.
Strauji mūžībā zūdošie mirkļi
tā kā putekļi acis mums klāj.
Airus noliktos paceļu bijīgs,
laivu piesieto vaļā jau sien.
Kāpēc man, daudzus amatus mijot,
īsti nebij pa prātam neviens?
Kam šai nostūrī iestrēgām lēnām,
kurš tik aizmirsts kā galīgi lieks?
Aizslīd spocīga astrāla ēna
un drīz izkūst kā oktobrī sniegs.
Pazemīgi es pieņemšu visu.
Bet kurp laivu lai iru šobrīd?
Mana dzīve uz zemes tā izzūd
tā kā smiltis, caur pirkstiem kas slīd.»
2007. gada 8. Aprīlī
Tostarp parādās arvien jauni un jauni dzejoļu krājumi.
Divi pirmie dzejoļu krājumi „Nejauša spēle. Maskava-Parīze” (1994.) un tam sekojošais „Esības sajūta” (2002.) bija izdoti Maskavā, bet visiem pērējiem krājumiem dzejnieks izvēlējās Rīgu. Rīgā iznāca „ ” „Mirgojošā tumsa” (2004.), «Предвестие» (divi izdevumi 2007. un 2008.) un dzejoļu krājums, kuru es turu rokās - „Priekšvēsts” (2010).
Aleksandrs Senkevičs 2007. gadā ir saņēmis I. Buņina prēmiju par dzejoļu krājumu „Priekšvēsts”.
Dzejoļu krājumi „Mirgojošā tumsa” un „Priekšvēsts” bija izdoti ar paralēlu tulkojumu latviešu valodā, kuru veica latviešu dzejas klasiķis Imants Auziņš.
- Kādēļ izdošanai bija izvēlēta tieši Rīga? Diez vai tam par pamatu bija merkantīli iemesli?
- Protams, - smejas dzejnieks, - dzeja nav komerciāls produkts. Visi krājumi – gan Rīgā izdotie, gan pēdējais Maskavā izdotais dzejoļu krājums „Slīdošās ēnas” (2011.) tiek izdoti par sponsoru līdzekļiem.
Aleksandrs Senkevičš zina ne tikai Indijas kultūru, bat arī latviešu kultūru un tradīcijas Vēl vairāk, tautas svētku tradīcijās viņš saskata kultūru pārmantojamību un seno Indijas ticējumu ietekmi uz latviešu tautas kultūras pagāniskajām saknēm.
Laikam tādēļ viņu pievelk Latvija. Tieši no Latvijas viņš plāno doties savā nākamajā Transhimalaju ceļojumā, aicinot līdzi tos Latvijas iedzīvotājus, kuri meklē garīgas atbildes uz esības jautājumiem prom no tradicionālajiem tūristu maršrutiem.
Tādēļ kāds no Latvijas drīzumā dosies uz Himalajiem.
Tie, kas paliks, izbaudīs Sudraba laikmeta pēdējā dzejnieka Aleksandra Senkeviča dzeju un gaidīs iznākam nākamos dzejoļu krājumus un sen gaidīto prozas grāmatu „Vasarraibumainā Maša”.
Novēlēsim dzejniekam un Indijas kultūras zinātājam, Aleksandram Senkevičam, kurš iet pa dzīvi kā pa pārejas virsotni, radošus panākumus!
