Gleznas cerību krāsā

Detaļas

Autors Administrācija

Intervija ar mākslinieci Patrīciju Tinkusi.

- Kādā stilā Jūs gleznojat savas gleznas?

- Tas ir romantiskais sirreālisms. No vienas puses, man jau sen ļoti patīk amerikāņu mākslinieks Marks Ernsts,

 no otras puses - esmu sena renesanses pielūdzēja. Patīk jūgendstils, cienu prerafaeliešus, patīk tas, ko dēvē par „angļu sapņotājiem” jeb «English dreamer», vēl bērnībā mani iespaidoja Rafaels. Mani var iedvesmot jebkurš stils, kas ir starp renesansi un sirreālismu.

- Jūsu audeklos ir ļoti daudz gaiši zilās krāsas. Ko Jums nozīmē šī debesu krāsa?

- Vienmēr ir gribējies radīt kaut ko neparastu, to, kas agrāk nav bijis. Nepatīk reālisms, kad viss tiek attēlots tieši, gribu gleznā ielikt emocijas un sajūtas. Tās var būt siltums, mīlestība, skumjas, laime. Gribas ar krāsām un formu nodot nevis kaut ko konkrētu, bet tieši sajūtas.

Turklāt gaiši zilā ir tāda eksotiska krāsa. Tīrās gaiši zilās krāsas vieglumu izmantoja impresionisti.

- Jūsu gleznās ir ļoti daudz sieviešu tēlu. Kādēļ?

- Sievietes būtību labāk saprotu, labāk zinu. Turklāt sieviete ir cilvēces skaistākā daļa. Man ir arī vīriešu tēli, bet sieviešu – konkrētāki, vairāk ar ideju, vairāk pievelk.

- Kad Jūs nolēmāt kļūt par mākslinieci?

- Esmu izaugusi mākslinieku ģimenē, var teikt, darbnīcā. Tēvs zīmēja sievietes, mamma – ziedu akvareļus. Man vienmēr ir gribējies zīmēt tādus pašus ziedus kā mammai, atkārtot tēva kompozīcijas. Tā ka es kopš bērnības esmu bijusi blakus mākslai, skatījos, kā strādā vecāki, zīmēju pati, rakņājos mākslas grāmatās.

- Tātad uzreiz bija skaidrs, ka kļūsiet par mākslinieci, neko citu negribējās?

- Gribējās būt par aktrisi, par baletdejotāju, ļoti patika indiešu dejas, bet tomēr kļuvu par mākslinieci.

- Kāda Jums ir izglītība?

- No sākuma Rīgas Mākslas skola, pēc tam Rozentāļi, tad Mākslas akadēmija. Ļoti paveicās ar pasniedzējiem. Mani skolotāji bija tādi monumentālisti kā Indulis Zariņš, Aleksejs Naumovs, ļoti spēcīgs pāris. Man vispār ir ļoti paveicies ar skolotājiem.

- Kādā periodā Jums izveidojās savs stils?

- Kad beidzu Rozentāļus, jau bija izveidojies savs virziens. Tagad ar katru izstādi tas attīstās. Ja tu strādā, tu audz. Protams, kaut kas mainās. Katrā periodā ir kaut kas, kas iespaido, ar ko „saslimsti”. To arī centies attēlot gleznās.

- Kas Jums ir iedvesmas avots?

- Man ļoti patīk daba. Visu bērnību es katru vasaru pavadīju nevis Rīgā, bet Zvārtavas pilī. Tā ir kādreizējā pils, ko izmanto Mākslinieku savienība, lai mākslinieki varētu atpūsties un gūt iespaidus pie dabas. Atceros 13 -15 gadu vecumā savus mēģinājumus attēlot Zvārtavas ainavas, tur ir ļoti skaista daba. Rīgā man trūkst ainavu, bet tur ir ainaviska iedvesma: ezers, meži, pļavas, kukaiņi lido un rāpo. Ļoti daudz dzīvības.

- Jūsu gleznās ir arī jūra. Kur Jūs meklējāt natūru?

- Man patīk Kurzemes jūrmala, piemēram, Ragaciems. Bet ne tikai. Man ir arī glezna „Gaidošā”. To es gleznoju dabā Bolderājas liedagā. Bija labs laiks, bija jāved bērni uz jūru, bet rudenī bija jābūt izstādei. Tā es savienoju atpūtu ar gatavošanos izstādei. Palūdzu draudzenes meitu pasēdēt kāpās, bet pati gleznoju viņu sēdošu.

- Kā Jūs atrodat modeļus savām gleznām?

- Dažreiz tas ir pavisam nejauši. Varu palūgt draugiem pasēdēt kādā pozā vai paturēt roku vajadzīgajā pozā. Dažreiz runā ar cilvēku, un ir kāds žests vai iezīme, kuru gribas uzgleznot. Tad it kā fotografē ar acīm šo skatienu vai smaidu. Pēc tam to pārnes uz gleznu.

- Jūs teicās „ar bērniem”. Jums ir daudz bērnu?

- Trīs. Divi zēni un pa vidu meitene. Vecākajam ir 16 gadi, jaunākajam – 12. Vecākajiem bērniem ir 1,5 gadu starpība, tā ka viņi pat mācās vienā klasē. Man tā ir vieglāk – zēns tomēr ir vairāk noslēgts nekā meitene, bet tā es par viņiem abiem diviem visu zinu.

- Vai bērni arī zīmē?

- Protams. Tiesa, vecākais jau ir pārstājis, viņam tagad šķiet, ka ir interesantākas lietas: dators, draugi. Viņš jau aizdomājas par profesiju, bet meita gatavojas uz Rozentāļiem. Viņai arī ir daudz talantu, bet viņa grib būt tieši māksliniece, iegūt citu skatienu uz pasauli. Rozentāla skola dod daudz iespēju, tur māca zīmēt, veidot, kompozīciju... pat ja viņa nekļūs par mākslinieci, iegūs intelektuālu skatienu uz dzīvi.

- Trīs bērni – tas ir daudz. Kā Jums izdevās saglabāt tādu noskaņojumu un nepārvērsties par mājsaimnieci?

- Kad piedzima pirmais dēls, mamma man pateica: „Tev vairs nekad nebūs laika, lai gleznotu visu dienu, kā Tev gribas. Tomēr atrodi gleznošanai kaut vai pusstundu laika katru dienu. Lai tev labāk ir nemazgāti trauki, bet tev ir jāturpina radīt!” Es ļoti personīgi uztvēru mammas sacīto. Sapratu, ka nevar atlaist gleznošanu, jo tad nekad nebūs laika, un turpināju gleznot. Pat tad, kad bērni bija mazi, rīkoju izstādes.

- Vai māksla ir viss, ar ko nodarbojaties, vai arī Jums ir vēl kāds darbs?

- Ja ir trīs bērni, pastāvīgi ir jādomā par ienākumiem. Tādēļ man ir darbs. Esmu tekstila dizainere aizkaru salonos „Ticians”. Var teikt, ka esmu aizskaru speciāliste.

- Vai Jūs strādājat pilnu dienu?

- Jā, un darba ir ļoti daudz. Labi, ka es protu zīmēt. Es taisu telpu skices, sava veida scenogrāfiju, lai cilvēks saprastu, kā viņa mājas izskatīsies ar šiem aizkariem. Arī krāsu izjūta ir ļoti svarīga. Man patīk mans darbs.

- Kad Jūs gleznojat?

- Brīvdienās. Dažkārt ņemu brīvdienas salonā, lai gleznotu. Vadība pret to izturas ar sapratni, atlaiž. Viņiem patīk, ka ir profesionāls mākslinieks, tādēļ kolēģi mani ļoti atbalsta.

- Kas organizē Jūsu izstādes?

- Pati. Dažkārt gadās, ka mani uzaicina. Tā Jūgendstila muzejs mani uzaicināja. Tas bija nejauši. Es taisīju aizkaru maketu muzeja darbiniecei, viņai ļoti patika. Bet uz Ziemassvētkiem mūsu salons saviem klientiem sūta apsveikumu kartiņas, tās arī es zīmēju. Tā Jūgendstila muzejs arī tādu saņēma. Tā viņi uzzināja, ka esmu māksliniece, viņiem patika un mani uzaicināja.

- Kur Jūs pārdodat savas gleznas?

- Parasti izstādēs vai pēc izstādēm. Mani darbi vēl atrodami Agijas Sūnas galerijā (ASŪNA) Vecrīgā. Dažkārt mēs ar kolēģiem – gara radiniekiem veidojam kopīgas izstādes. Gribas, lai darbi viens otru papildina, labi skatītos kopā.

- Kas ir Jūsu prioritāte – lai darbus pirktu vai lai tie Jūs priecētu?

- No vienas puses ir labi, ja māksla baro. Bet ir liels risks pazaudēt sevi. Man gleznošana ir sevis realizācija. Es nepārdodu dvēseli, bet gleznoju to, ko gribu un no kā esmu laimīga. Es daru to, kas atbilst manai būtībai un kas man patīk. Māksliniekam ir jājūt šis vilnis, lai nepazaudētu savu es.

- Ko Jūs jūtat, kad atnāk iedvesma? Kas to izsauc?

- Tā var būt mūzika, vai kāds nokāries zars, vai lietus. Lūk, piemēram, novembris ar jau melniem kokiem, kad no tiem nokarājas ūdens piles... vai arī kāds kaut ko pateica... Es jūtu šo noskaņojumu un varu pierakstīt pāris vārdus, tēlu vai domu uz salvetes. Pat esot pie stūres uz salvetes varu kaut ko pierakstīt. Pēc tam šī doma pārvēršas par tēlu, kas parādās kaut kur gleznā. Gleznoju to, ko redzu, ko izlaižu caur sevi. Gadās, ka dzirdi dzejoli, kādus vārdus, redzi gleznu. Svarīgi ir arī tas, ka vari to no sevis izdabūt laukā un izlikt uz audekla savas domas un jūtas. Ja kādam tas patīk, tad tā ir vēl lielāka laime.

- Ko Jūs gribat, lai skatītāji saskata Jūsu gleznās?

- Katrā manā gleznā ir kāds iekšējais vēstījums. Gribu, lai šis vēstījums būtu salasāms. Tas ir ļoti vienkāršs. Es mīlu cilvēkus, un ar katru savu gleznu gribu nodot šo iekšējo mīlestības un cerības sajūtu par to, ka dzīvē viss būs brīnišķīgi!

- Paldies! Tik ļoti gribas, lai patiešām viss būtu brīnišķīgi! Vēlam panākumus!