Pase vistiņai Klārai

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Ne katrs spēj pielāgoties pārmaiņām ar vieglumu. Arī Latvijas neatkarības atjaunošana ne katram pagāja gludi. Izrādījās, ka cilvēki, īpaši gados vecāki, tādām radikālām pārmaiņām bija pavisam nesagatavoti. Viņiem, vecīšiem, bija grūti pārkārtoties un pēkšņi atrasties „ne savā” valstī.

Tā arī tika pieņemts lēmums par pārcelšanos uz Krieviju, uz tām vietām, kur esi piedzimis un uzaudzis, kur ir palikuši vismaz kādi radi.

Bet lai aizbrauktu, ir jāpārdod savs īpašums Latvijā. Tieši tāpēc pie mums griezās padzīvojis pāris, divi burvīgi vecīši. Viņiem bija māja Tukumā, skaistā, nelielā pilsētiņā, 80 km no Rīgas. Uzdevums bija vienkāršs: mājiņu pārdot, palīdzēt atvērt kontu bankā, pārskaitīt naudu un organizēt transportu, lai mantību varētu paņemt līdzi.

Mājiņu mēs pārdevām, visu noformējām, laiks pakot mantas. Un te kājās sacēlās vistas! Nu, jā, staigāja pa pagalmu, kaut ko knābāja. Bet par tām kaut kā neviens neiedomājās. Precīzāk, mēs domājām, bet katrs kaut ko savu. Mēs, mākleri, bijām pārliecināti, ka vistas vai nu paliks pie mājas, vai arī, tas, protams, galējais variants, dosies ceļā ceptā veidā. Bet vecīši, savukārt, bija pārliecināti, ka vistas – tā ir viņu ģimene. Un pats par sevi saprotams, tām ir jāpārceļas līdz ar ģimeni uz 1000km. „Es bez vistas Klāras nekur nebraukšu!”, un basta! Bet kur Klāra, tur arī visas pārējās. Pavisam kopā septiņas vistas.

Nu, ko, ja jau vistas, tad vistas. Taču, ja lieta grozītos  tikai ap būriem! Mums taču tagad ir robeža. Un šķērsot robežu var tikai ar pasi! Jā, jā. Katrai vistai vajadzīga pase! Un potes. Te nu gan mēs izklaidējāmies, kamēr katrai vistai veicām vajadzīgās potes un noformējām ārzemju pasi! Nācās uz laiku pārveidot vecā „Moskvicīša” aizmugurējo sēdekli, lai dējējas ar vējiņu vizinātu pie veterināra. Spēlējām „vistiņu raibīti” veselas divas nedēļas, tikmēr, kamēr beidzās inkubācijas periods.

Nezinu, kā putni, bet mēs bijām absolūti laimīgi, kad saņēmām vistu pases. Bet cik laimīga bija večiņa: vista Klāra kopā ar biedrenēm varēja doties ceļā!

Tas notika gandrīz pirms divdesmit gadiem. Bet es līdz šim brīdim esmu priecīga par to, ka, neskatoties uz visām grūtībām un vistu untumiem, varēju darīt laimīgus šos vecīšus.

Laimei taču nevajag daudz.

Vienkārši – būt kopā.