Ja jums nav sieviešu...

Detaļas

Autors Olga Šurkus

Jeb kā ir gadījies, ka argentīnas tango sieviete ir dārgums

Nomalēs dzimusī deja.

Deja pārī, kad vīrietis ar vienu roku apskauj sievieti, bet otrā rokā tur viņas roku, mums ir ļoti ierasta lieta.

Taču šāda deju pozīcija radās tikai 19. gadsimta vidū. Pirmā deja, kurā vīrietis un sieviete dejoja tik tuvu kopā, bija Vīnes valsis, otrā – polka.

Trešā deja, kas ļāva partneriem kļūt vēl tuvākiem, bija tango.

Eksistē dažādas versijas gan par pašas dejas, gan par nosaukuma „tango” izcelsmi. Argentīnā 19. gs. beigās, laikā, kas radās šī deja, bija sajaucies tik daudz kultūru! Milzum daudz ļaužu turp devās cerībā nopelnīt un kļūt bagātiem.

Taču pagaidām viņi, vientuļi vīrieši, kam sievas palika mājās, uzticami gaidot vīru atgriešanos, dzīvoja kopā nabadzīgajos kvartālos. Kāds no viņiem prata spēlēt ģitāru, kāds – vijoli. Laiku pa laikam viņi sanāca kopā, lai paspēlētu populāras melodijas un padejotu.

Sieviešu visiem nepietika (teic, ka tajos laikos sieviete varēja izvēlēties no 10-15 vīriešiem), tādēļ katrs vīrietis centās pēc iespējas labāk iemācīties dejot. Nebija svarīgi, cik daudz soļu viņš prot un kā viņu novērtē citi dejotāji. Vienīgais, kam patiešām bija nozīme, bija tas, vai sievietei dejot ar viņu patīk.

Vīrieši trenējās deju soļos cits ar citu, gatavojās dejai ar sievieti kā retiem svētkiem. Tā radās tango unikālais raksturs, kur sievietei pietiek vien paklausīt savam partnerim un nemaz nedomāt par soļiem. Šī bija pirmā deja, kurā bija improvizācijas. Pirmo reizi varēja nedejot vienādos soļos, bet radīt patiešām savu deju.

Oranžā tangomānija.

Pienāca 20. gadsimts. Argentīna iekļuva pasaules bagātāko valstu desmitniekā. Turīgu vecāku dēli brauca uz Eiropu iegūt izglītību un vienkārši paceļot. Taču vēl pirms tam, kad viņi uzsāka salonu dzīvi Vecajā Pasaulē, viņi dzimtenē bieži vien pavadīja laiku tādā sabiedrībā, kas nebija pienācīga viņu kārtas pārstāvjiem. Daudzi no viņiem bija diezgan labi tango dejotāji. Tango, kas dzimtenē tika uzskatīts par nepieklājīgu, ar šo jauno švītu palīdzību nonāca pa taisno Parīzes salonos.

Eiropā sākās tangomānija. Dāmas šuva jaunas kleitas, kurās bija ērti dejot. Modē bija viss, kas saitīts ar tango: frizūras, mūzika, apavi un koši oranža krāsa, kuru dēvēja par „tango krāsu”.

Argentīnas augstākā sabiedrība, kas tikai nesen noraidīja šo deju, tagad ar to lepojās. 30. gadu vidū tango dzimtenē sākās šīs dejas Zelta ēra.

Tas bija laiks, kad lielākajai argentīniešu daļai tango bija dzīves sastāvdaļa. Tango mūziku sāka spēlēt ne vairs vientuļi muzikanti, bet gan veseli orķestri. Uzradās daudz mūziķu un dziedātāju – argentīnas tango izpildītāju.

Līdz ar kara sākumu daudzi populāri mūziķi atgriezās dzimtenē, pārtrūka importa skaņu plašu piegāde un cilvēki arvien biežāk sāka dejot dzīvās mūzikas pavadībā. Mūzika skanēja visur: teātros un kafejnīcās, kabarē un nakts klubos. Radiostacijas translēja tango orķestru priekšnesumus.

Tajā laikā bija populāra Huana Darjenco mūzika. Viņš radīja ritmisko tango un savā mūzikā izmantoja modernākus aranžējumus. Viņa radītā tango pavadījumā bija ļoti patīkami un viegli dejot.

Tango cienītājiem Karloss di Sarli dāvāja melodiskus un liriskus tango. Notika arī Astora Pjacolli debija, šim mūziķim bija lemts kļūt par tango pārveidotāju un populārās melodijas pārvērst nopietnā mūzikā. Tango skanēja visā Argentīnā.

Zelta Ēra turpinājās līdz 50. gadu vidum. Tad parādījās „Beatls” un jaunā hipiju paaudze. Šiem jaunajiem cilvēkiem tango simbolizēja visu veco, tradicionalo, tādēļ to uzskatīja par garlaicīgu.

Tango dejošana gāja mazumā, orķestri izjuka. Tango mūzika sāka attīstīties atsevišķi no dejas. Tas stils, ko bija radījis Astors Pjacolli, saukts par „Tango Nuevo” iekaroja Eiropu. Cilvēki klausījās tango mūziku, bet viņi gandrīz pārstāja dejot šīs mūzikas pavadībā.

Sarkanais un melnais. Tango kā eksporta produkts.

Jauns tango uzplaukums pasaulē nāca no teātru skatuves. 1983. Gadā mūzikls „Tango Argentīno” pulcēja jūsmojošus skatītājus sākumā Parīzē, vēlāk Brodvejā.

Atkārtojās gadsimta sākumastāsts: tango panākumi Parīzē atjaunoja interesi pret šo deju tās dzimtenē.

Par publikas elkiem tagad kļuva nevis mūziķi vai dziedātāji, bet gan dejotāji. Buenosairesā viena pēc otras tika atvērtas deju skolas. Argentīnieši atskārta, ka tagad, globalizācijas laikmetā, tango kļūst par viņu nācijas vizītkarti.

90. gados Argentānā tango tika pasludināts par nacionālo bagātību. Kopā 1999. gada notiek ikgadējie Tango festivāli. Atdzimst tango orķestri.

Protams, mūsdienās Argentīnā tango kults nesasniedz Zelta Ēras vērienīgumu, kad tikai Buenosairesā vien tika reģistrēts ap 700 tango orķestru. Toties modarnais tango ir daudzveidīgs.

Vieni mūziķa darbojas 40.-50. gadu klasiskajā manierē, citi turpina agrīno tango izpildītāju tradīcijas. Turpina attīstīties un pilnveidoties „tango nuevo” stils. Ir elektroniskais tango, kuru izpilda grupa «Gotan Project».

Attīstās ne vien mūzika, bet arī deja.

20. gadsimta 90. gados Buenosairesas profesionālie dejotāji izgudro jaunu tango veidu, kuru tā arī nosauc “jaunais tango”. Lai dejotu šo tango veidu, ir jābūt ļoti labai fiziskai sagatavotībai. Šī vairāk ir skatuviska, dramatiska deja.

Tango mainās un attīstās. Ir “eksporta tango”, tāds tango, kuru iedomājas parasts cilvēks, kad dzird vārdus “argentīnas tango”: partnerei melni sarkana kleita, vilinošs šķēlums, tīkliņzeķes, bet partnerim melns uzvalks un uz acīm uzstumta platmele. Šāds tēls ik uz stūra sagaida katru, kurš ir iebraucis Buenosairesā: suvenīru veikalu skatlogos un šovu afišās.

Taču aiz šīs tūristiem domātās fasādes eksistē cits, dzīvs un īstu tango kaisli elpojošs tango. To var sastapt ne tikai Argentīnā, bet arī visā pasaulē. Tango māca mums izpaust dziļi paslēptas jūtas. Šī deja ir kā mozaīka, kuru katrs pāris katru reizi saliek jaunā variācijā, bet arvien apburoši skaisti.

Daudzi jo daudzi cilvēki sapņo iemācīties dejot tango, gremdēties mūzikā un iemācīties radīt savu neatkārtojamu deju. Lai varētu salikt šo mozaīku, ir jāpieliek lielas pūles, jāvelta laiks treniņiem, jāklausās mūzika, lai izjustu tango dvēseli. Un tad, izejot uz deju grīdas, dejotāju pāris varēs aizmirst par visu, sajusties kā viens vesels un saprast – tas bija tā vērts!