Kādēļ bērni nepilda mājas darbus?

Detaļas

Autors Inga Cironoka

Nesen saskāros ar kādu interesantu situāciju. Tā gan nebija saistīta ar skolas vecuma cilvēku. Runa ir par kādu jauno speciālistu, kuram bija uzdots konkrēts programmēšanas uzdevums saistībā ar mājas lapas izveidi.

Puisis uzņēmās izpildīt kādu darbu, viņam iedeva tehnisko uzdevumu, un viņš sāka strādāt. Pagāja noteikts laiks, un no viņa tika prasīts rezultāts. Puisis gandrīz neko nebija izdarījis! Pie tam viņam pašam likās, ka viņš visu laiku cītīgi pie šī uzdevuma ir strādājis. Jocīga situācija, kas turklāt dārgi maksā gan darba devējam (tiek bremzēts projekts), gan pašam puisim (cerētais atalgojums izpaliek), gan citiem darbiniekiem. Uz jautājumu „Kāpēc nav rezultāta?” viņš nespēja atbildēt. Izpētot situāciju, atklājās, ka  iedotais uzdevums viņam bija par sarežģītu, viņš tur daudz ko nesaprata, viņam netika parādīti pakāpeniski veicamie soļi, jo katru soli atsevišķi viņš prata izpildīt, bet visu uzdevumu kopā – nē.  Tā nu viņš pavadīja laiku „skatoties ekrānā” un neveiksmīgi cenšoties no dažādām pusēm sākt pildīt uzdoto. Sapratu, ka viņš rīkojas tā, kā ir pieradis skolas laikā, pildot mājas darbus.

Teju vai katrs vecāks vai tas cilvēks, kurš palīdz bērnam sagatavot mājas darbus, ir saskāries ar „interesantu parādību”, proti, bērni negrib pildīt mājas darbus. Ar to pašu saskaras arī ikviens skolotājs gandrīz katru darba dienu. Rodas loģisks jautājums – Kāpēc skolēni negrib pildīt mājas darbus?

Viena no atbildēm varētu būt šāda – nav interesanti, vajag sevi piepūlēt, bet ir taču tik daudz interesantu lietu apkārt. Mājas darbs tiek uztverts kā kaut kas uzspiests, ierobežojošs, neinteresants, obligāts. Tātad ar to saistās negatīvas emocijas, zināma aizsargreakcija, jo kuram tad gribas labprātīgi darīt ko tādu, kur jau iepriekš zināms, ka tas izraisīs ne visai pozitīvas emocijas. Jā, tā tas ir, cilvēkam, starp citu, arī pieaugušajam un, atļaušos piebilst, arī vecākiem un skolotājiem, ir vēlēšanās pavadīt laiku tur un tādās nodarbēs, kas sagādā prieku un apmierinājumu. Bet par to parunāsim kādā citā reizē.

Ir vēl viens iemesls – skolēns nemaz īsti nesaprot, kas viņam ir jādara.

Vai esat novērojuši situāciju, kad bērns (vai pieaugušais) nolemj ķerties pie kāda mājas darba pildīšanas, kāda materiāla studēšanas, vai nu tas būtu vingrinājums, referāts vai gatavošanās prezentācijai, sagatavo darba vietu, paņem materiālus, tad ieslēdz datoru.... Ar vienu vārdu sakot, cilvēks ir GATAVS sākt pildīt uzdoto. Tad izlasa dažas rindkopas un pēkšņi sagrib uztaisīt kādu sviestmaizi vai atceras, ka steidzami jāpiezvana draugam vai draudzenei, vai ... ko nu kurš izdomā vai atceras, bet tas noteikti tajā brīdī ir „svarīgāks” par uzdotā pildīšanu.  Labākajā gadījumā pēc sviestmaizes apēšanas vai sarunas ar draugu viņš atgriežas pie aizsāktā, bet visbiežāk tā nodarbe, uz kuru viņš ir pārslēdzies, paņem pārāk daudz laika, sarunai seko kāda darbība, laiks paskrien un ... mājas darbu pildīt jau ir par vēlu...

Cita situācija ir tad, ja bērnu cītīgi kontrolē, kāds sēž blakus un neatkāpjas līdz tam brīdim, kamēr pēdējais punkts nav ielikts. Ja bērns kaut ko nesaprot, viņam saka: ”Lasi vēlreiz! Lasi cītīgāk! Lasi to, kas tur ir rakstīts! Nu, vai tad tu neredzi, ka te ir rakstīts ....?” Tam seko neliela histērija no bērna puses, tad asaras, tad kopīgiem spēkiem, dažkārt ar pieaugušā priekšāteikšanas palīdzību, mājas darbs tiek izpildīts. 

Kādēļ tas tā notiek? Grūti noticēt, ka bērns apzināti skolā grib justies slikti, kad viņam ir jāatzīstas, ka mājas darbs nav izpildīts, vai visu stundu uztraukties: vai tikai mani neizsauks! Vai arī meklēt kaut kādus aplinkus gājienus, lai pirms stundas no kāda izlūgtos norakstīt uzdoto. Ar laiku pie tā pierod, bet kādreiz taču ir bijusi pirmā reize.

 Tā mēdz notikt gadījumos, kad bērns patiešām nesaprot, kas viņam ir uzdots un kas no viņa tiek prasīts. Tam varētu būt divi iemesli: vai nu mācāmajā materiālā vai uzdevuma formulējumā ir viņam nesaprotami vārdi, vai arī uzdevums kopumā ir pārāk sarežģīts, pārāk liels, un viņš nezina, no kuras puses tam pieķerties klāt.

Ko darīt šādā situācijā? Kā palīdzēt bērnam?

Jāatzīst, tas prasīs zināmu laiku un piepūli, bet simtkārt atmaksāsies. Ja redzat, ka bērnam grūti pildīt kādu uzdevumu, pajautājiet, ko nozīmē tie vārdi, kuri ir uzdevuma formulējumā. Iespējams, bērns tos nesaprot. Palīdziet viņam tos noskaidrot. Te var izmantot vārdnīcas vai arī paskaidrot saviem vārdiem, tas atkarīgs no bērna vecuma un prasmēm. Palūdziet, lai bērns izveido vairākus teikumus ar šo vārdu, lai pārliecinātos, ka viņš patiešām saprot. Neatstājiet bez ievērības arī tādus „mazos” vārdus kā „kā”, „lai”, „kam” utt., jo arī tos bērns var nesaprast.

Otra lieta, ko var darīt, ir sadalīt uzdevumu vairākos mazos solīšos. Vienu soli bērnam būs pa spēkam izpildīt.  Tad var pāriet pie nākamā. Piemēram, ja matemātikā ir jāizrēķina 5 stabiņi ar saskaitīšanu un atņemšanu,  tad sākumā lai bērns tikai pārraksta burtnīcā vienu stabiņu, kas ir dots grāmatā. To viņš varēs izpildīt. Tad lai izrēķina šos piemērus. Viņam jau ir panākumi! Uzslavējiet viņu! Tad lai raksta nākamo stabņu utt.

Ja vidusskolā, piemēram,  ir jāraksta referāts par tēmu „Deminutīvi* un skaņu gleznas V. Plūdoņa dzejā”, bet šim uzdevumam nemaz nav iespējams pieķerties, tad būtu prātīgi pirms darba uzsākšanas noskaidrot, kas ir deminutīvi. Vai var atrast vienu dzejoli, kurā ir deminutīvs? Jā. Vēl vienu? Jā. Vai var izrakstīt deminutīvus no viena dzejoļa? Var. Vai var novērtēt šo vienu izrakstīto piemēru? Jā, protams, tas nav grūti. Saprotiet, dzeja sastāv no daudziem atsevišķiem dzejoļiem, un, iespējams, meklēt dzejā nav pa spēkam, bet sameklēt vienā dzejolī – to gan var!

Izpildot vienu mazu solīti, rodas kaut neliela, bet tomēr gandarījuma sajūta. Es varu! Tas nebija grūti! O, tas pat zināmā mērā bija interesanti! Tas nepaņēma daudz laika, pamēģināšu vēl.  Savukārt, ja mēs darām ļoti lielu darbu, kas nav pa spēkam, rodas sajūta, ka es nevaru un neprotu neko, tādēļ labāk neko nedarīšu, gan jau kaut kā...

Bēda tikai tāda, ka pildot mājas darbus skolā šā tā..., tas izveidojas par pieradumu, par otro dabu, par totālu neticību saviem spēkiem – kā nu kuram. Taču tad, kad skola jau ir aiz muguras, šāda nepildīšana vairs „neiet cauri”, darbā tiek prasīts par visiem 100%, un tad ir daudz grūtāk, ja nav mājas darbu pildīšanas pieredzes un mācīšanās iemaņu.

Esmu pārliecināta, ka skolas bērni savā vairumā ir ļoti labi un vēlas būt veiksmīgi, atzīti, spējīgi un augstu novērtēti. Viņiem tikai nedaudz jāpalīdz. Darīsim to kopīgi!

Būšu patiesi gandarīta, ja šie ieteikumi kādam palīdzēs un labprāt dzirdēšu par Jūsu panākumiem, pielietojot šos divus ļoti vienkāršos paņēmienus.

Inga Cironoka 

Deminutīvs: Atvasinājums, kas apzīmē kaut ko mazu vai mazāku salīdzinājumā ar motivētājvārda nosaukto reāliju. Latviešu valodā lietvārda deminutīvus parasti darina ar piedēkļiem -iņ-, -īt-, -el-, -ēn-, -uk-, piemēram, nams — namiņš, laime — laimīte, kāja — kājele, pīle — pīlēns, brālis — brāļuks. Deminutīvi var izteikt pozitīvu vai negatīvu emocionālo attieksmi, piemēram, meitiņa, dēliņš un deputātiņš, priekšnieķelis.