Bērnu pasaule

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Kurš jūsu bērnībā bija galvenais? Mamma? Tētis? Vecmamma? Vectēvs?

Varbūt tie bija brālis, māsa vai tante?

Jebkurš bērns izvēlas sev „autoritāti” – to cilvēku, pēc kura viņš orientējas un nosaka savu  pasaules uzskatu: to, kas ir „pareizi un nepareizi”.

Kā gan savādāk? Mūsu rīcībā nav nekāda cita veida, kā uzzināt kaut ko, kā tikai salīdzināt to ar kaut ko jau zināmu

-          Ne tik karsts.

-          Košāks.

-          Labāks par ...

Tie visi ir salīdzinājumi. Frāzes no slavenajām gruzīnu anekdotēm kā : „Tāds kā saules riets, tikai zaļš” vai „Apelsīnu zini? – Nemaz nav līdzīgs!” arī ir samērā saprotami salīdzinājumi, kaut arī nedaudz dīvaini un neparasti.

Ar ko lai salīdzina, ja pagaidām vēl nav ne savu „saulrietu”, ne „apelsīnu”? Ar ko lai salīdzina? Protams, ka ar to, ko šajā sakarā domā un saka „autoritāte”.

-          Mans tētis vienmēr tā dara!

Pazīstama frāze, vai ne? Tajā var būt pieminēts jebkurš, taču tas būs tieši viņš, „galvenais pieaugušais”, tas, kurš šajā jautājumā bērnam ir autoritāte.

Pastāv arī šaubas, piemēram, „Ko par to teiks brālis?”. Arī tās attiecas pie autoritatīva viedokļa kategorijas.

 Tieši tāpat kā bērns mācās staigāt, runāt, apgūt citas prasmes, atdarinot pieaugušos, viņš iegūst arī savus dzīves orientierus sociālājā dzīvē, balstoties uz to cilvēku viedokli, kuriem tic.

Tieši šeit man rodas jautājums: “Ar kuru bērnu būs vieglāk atrast saprašanos – ar to, kurš jums tic, vai ar to, kurš neuzticas vecāku viedoklim?”

Šķiet, ka uzticēšanās ir galvenā atslēga bērna audzināšanā.

Tagad iedomāsimies, ka kāds saka: „Tavam tētim (mammai, vecmāmiņai utt.) nav taisnība. Viņš dara nepareizi.”

Ko jūs, pieaudzis cilvēks pateiktu tam, kurš lien jūsu personīgajā dzīvē un kritizē jūsu vecākus? Laikam gan, ja vien jūs esat savā prātā, skaidri domājošs cilvēks, jūs atrastu vietu, kurp aizsūtīt šo „labvēli”.

Bet kā jūs izturētos pret to, ka jūsu bērnam skaidro, cik nepareizi domā, dara un dzīvo viņa vecāki? Man ir aizdomas, ka jūs arī nebūtu priecīgi par to.

Šis labvēlis parunās un aizies, bet jums ar savu bērnu ir vēl visu mūžu kopā jāsadzīvo, vai jums vajadzīga šāda autoritātes graušana?

Kādēļ es šo visu rakstu? Tādēļ, ka bērns katru dienu redz tieši jūs – savus vecākus. Tas, kā tiek veidotas attiecības ģimenē, ko saka un dara pieaugušie, viņam ir vienīgā pareizā uzvedība. Nav nekā neparasta tajā, ka mazulis cenšas kopā ar jums palīst zem krāna, lai palīdzētu nomazgāt traukus vai apliet puķes. Tāpat ir tikai dabīgi, ka, ja jūs ņematies ap velosipēdu, bērns pienāk klāt un cenšas iegūt skrūvgriezi, lai kaut ko pieskrūvētu „tāpat kā tētis”. 

Vai atceraties, arī jūs paši bērnībā izcīnījāt tiesības darīt to, ko dara pieaugušie?

Tiktāl par to, kas skar darba iemaņas. Bet kā ar sociālajām? Starp citu, atcerēsimies, ka bērna sociālā vide ir viņa ģimene, tādēļ attiecības ģimenē ir arī sociālās attiecības. Tas ir no paša sākuma, kopš bērna dzimšanas – tās ir attiecības starp dzimumiem! Mamma un tētis, sieviete un vīrietis. Tās ir atšķirīgas sociālās lomas. Nav svarīgi, kurš mazgā grīdas vai dzen naglas. Mazgāt, iedzīt naglu – tās ir darba iemaņas. Taču pasniegt mēteli, palaist pa priekšu vai parūpēties par tīru  kreklu vai pat paniķoties – tās ir sociālās attiecības. Šeit mazulis ļoti ātri noskaidro, kas viņš ir – zēns vai meitene. Pie tam meitene var brīnišķīgi iesist naglas vai darboties ar uzgriezni, bet zēns – adīt un piešūt pogas, tas nav svarīgi. Svarīgi, ka viņi apzinās sevi kā noteikta dzimuma pārstāvi ar attiecīgām sociālajām funkcijām.

Ja apzinās ...

Nesen Dānijā vēroju šādu ainu. Tika gatavota zāle svinībām. Vajadzēja pārbīdīt milzīgu smagu galdu. Zālē drūzmējas daudzi cilvēki, kāds ienes krēslus, kādz cits kārto vāzes ar ziediem. Dāņu puisis, meklējot kādu, kas varētu palīdzēt pārnest galdu, palūkojies apkārt, vērsās pie nelielas , vien kādu pusotra metru garas meitenes, sak, „Palīdzi pārnest galdu!” Viņš saņēma atteikumu, tas nemaz nebija pārsteigums, jo zālē bija daudz jaunu un krietni stiprāku vīriešu. Viņš absolūti patiesi bija izbrīnīts par atteikumu un pieprasīja paskaidrojumus par to, kāpēc viņa atsakās palīdzēt. Vajadzēja redzēt viņa seju, kad viņš izdzirdeja atbildi: „Es necelšu smagumus, man vēl ir jādzemdē bērni”. Puisis bija šokēts, izrādās, ka visi nav vienādi, ka daži ir kaut kādi savādāki, viņiem vēl ir jādzemdē!

 Lūk, te tā ir, skandināvu tolerance ... (Starp citu, nu, pavisam iekavās, kā viņiem ir ar dzimstību?) baidos, ka tā nav tolerance, bet gan pilnīga apziņas par dzimumu atšķīrībām kā tādām neesamība. Puisim to nebija ieaudzinājuši. Laikam viņam bērnībā lasīja kaut ko līdzīgu kā „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”.

Šeit rodas kolīzijs. Pieņemsim, ka jūs esat mīlošs vīrs un tēvs. Pieņemsim? Jā, pieņemsim. Un jums patīk, kad jūsu sieva ir laimīga. Un jūs cenšaties kaut ko darīt, lai viņa būtu laimīga. Iespējams, jūs dāvināt ziedus, iespējams – šokolādes, iespējams ... Ģimenes laimes labad ir iespējams viss kaut kas!

Jūs esat piemērs, kuram jūsu dēls grib līdzināties! Tas ir – lieliski! Jūs vienmēr varat iegūt sabiedroto, pasakot: „Mēs, vīrieši, vienmēr darām tā,” un pasniegt ziedu, vai arī pastumt skapi, (jo jūsu sievai vēl ir jādzemdē). Tā jūsu dēls iegūs savā dzīvē pirmās zināšanas par to, kāda ir viņa loma sabiedrībā. Jūs esat autoritāte!

Bet tagad iedomāsimies, ka jūsu mazulis skatās uz jums godīgām ačtelēm un saka:

-          Tēti, mamma pati var nopirkt puķes vai pastumt skapi. Mums bērnudārzā lasīja, ka Rūta var būt Rihards. Es pagaidām vēl neesmu izlēmis, vai es gribu būt zēns vai meitene. Vai tu vari arī man uzdāvināt ziedu?

Kā jums patīk šāds pavērsiens? Tas taču ir tik skaidrs: parādās cita autoritāte – audzinātāja, kuru (kā jūs pats teicāt) „vajag klausīt”, kura pilnīgi sagrauj pašus audzināšanas pamatus. Tādēļ, ka tas, ka līdz šim jums bija dabīgs un normāls, pēkšņi kļūst „novecojis un nepareizs”.

Tagad mums ir uzreiz divi „nosisti zaķi” – divi līķi.

Pirmais – jūsu autoritāte. Atvadieties no tās un aizveriet tai acis! Tā vairs neatgriezīsies pie dzīves. Tātad, jūs gaida nesaprašana,  un  – problēmas. Jo, kāds gan jūs, pie velna, esat vecāks, ja reiz jums nav autoritātes!

Otrais – jūsu bērna sociālā orientācija. Viņš nav pārliecināts, vai viņš ir zēns, vai meitene. Viņš nezina. Jau nezina, pateicoties tādai, ja ļausiet tā nosaukt, „audzināšanai”. Kamēr viņš „noskaidros”, pārējie, tie, kuri jau ir noskaidrojuši, sāks veidot savas tradicionālās ģimenes....

Jāpiebilst, ka „toleranci mācošā” audzinātāja blakus vairs nebūs. Viņš jau jūsu un jūsu bērna labā  būs paveicis savu „labo darbu”. Iespējams, viņš paliks bērnudārzā, bet, iespējams, - „pārkvalificēsies par namu pārvaldnieku” tāpat kā Ilfa un Petrova nemirstīgais personāžs. Vai arī kļūs par ierēdni. Nav svarīgi.

Viņam – nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka ar šo skaidrībā būs jātiek jums. Jums un tikai jums. Un uz kārts būs likta jūsu bērna dzīve un laime!

Tādēļ sekojiet tam, ko lasa jūsu bērniem! Tad jūs paliksiet par „galveno pieaugušo” saviem bērniem!

Vēlu lielu, gaišu un īstu laimi jums, jūsu pusītei un jūsu bērniem!