Oda ievainojamībai

Detaļas

Autors Veronika Hlebova

Esmu ievainojama, kad man ir bail. Man ir bail, kad man uzbrīk kāds stiprais un kaut ko no manis pieprasa. Esmu ievainojama arī tad, kad dusmojos uz kādu. Tādēļ man ir svarīgi pastāvēt par sevi.

Tomēr es neesmu pārliecināta, ka mani sadzirdēs, tādēļ man gribas, lai kāds būtu blakus un mani atbalstītu.

Esmu ļoti jūtīga pret to, vai tev patīku, vai nē. Man ir svarīgi, lai tu domātu, ka esmu pievilcīga. Arī šajā esmu ievainojama.

Kad esmu ievainojama, es jūtos ļoti maziņa, pazudusi, nobijusies. Nav svarīgi – vai es raudu, vai krītu histerijā, vai sastingstu. Tādā laikā man ir vislielākā vajadzība pēc tevis.

Jā, es zinu ... Es bieži nerināju par šo kā pieaugušais. Dažkārt es uzmetu lūpu, nedzirdot mīlestības un atbalsta vārdus, vai apvainoju tevi nejūtīgumā.... Visbiežāk šādos momentos es gaidu, ka tu pats sapratīsi, kas man ir vajadzīgs, un es neprotu lūgt.

Bet arī tu esi ievainojams. Es zinu. Tu baidies izskatīties muļķīgi un nevīrišķīgi. Tu arī baidies. Tev ir jāizdara milzum daudz vajadzīgu, bet ļoti apnicīgu lietu. Arī tev ir jāsaglabā savs imidžs, jābūt stingram, bieži vien apspiežot sevī kaut ko dzīvu.

Es zinu... Tu mēdz būt izsista no aliedēm vai dusmīgs, vai neveiksmes nospiests. Arī tu vari būt nobijies, vīlies, apvainots... Tu gaidi no manis izpratni... Baz vārdiem. Ka es pati sapratīšu, kas tev ir vajadzīgs. Tu gaidi, ka es būšu maiga, laipna un pacietīga. Arī tu , tāpat kā es, neproti lūgt.

Mēs bieži vien viens no otra gaidām viens no otra mums vajadzīgās īpašības ... vai darbības...

Piemēram, vienmēr būt gatavam sekasm vai mājas darbiem... vai būt ieinteresētam otra vājībās un uzskatos – no mūzikas līdz olitikai.

Mēs reti uzdodam sev jautājumu: „Kādēļ man tas ir svarīgi?”

„Kādēļ man ir tik svarīgi, lai viņa pārstāj interesēties par to muļķīgo astroloģiju, sagaidītu mani vienīgi ar smaidu sejā, aizietu no „neprestižā” darba? ”, „Kkādēļ man ir svarīgi, lai viņš vienmēr iznes atkritumus, dāvinātu gredzentiņu uz katriem svētkiem un nāktu mājās katru vakaru ne vēlāk kā 7?”

Ja mēs ar tevi godīgi pameklēsim atbildi, kļūs skaidrs, ka gan tu, gan es ceram tādā veidā iegūt apstiprinājumu savai vērtībai un nozībai otra acīs.

Ja ieklausīsies, sapratīs, mainīsies, tātad – mīl. Tātad – ciena. Tātad, tev ir jāizdara kaut kas, lai es sajustos vērtīgs, vajadzīgs. Tev ir jāizdara kaut kas, lai es sajustos mīlēta. Tev jā...

Mēs abi cenšamies nodrošināt sev drošību, mīlestības un vērtības sajūtu, izmantojot viens otru.

Atzīties šajā pat sev – nozīmē atkailināt savu ieveinojamību, savu vajadzību, nepietiekamību, savu brūci.

Tādēļ arī klusējam, neko neapspriežam, neiedziļināmies.

Atvērties, atklāt savu ievainojamību? Lai mani sāpinātu? O, nē!

Tas nav iespējams, Mēs noraidām visīsāko ceļu uz tuvību un siltumu un izvēlamies ļoti nedrošu un bīstamu prasību un pretenziju ceļu. Izvēloties karu, kur nekad neviens neuzvar. Zaudē abi.

Ja tu zīnātu, cik tu esi aizkustinošs, kad pēkšņi man atklāj savas jūtas, kad vienkārši dalies tajā, kā pagājusi diena, ko tu esi pārdzīvojis, kad tu atklāti atzīsti, ka tev ir pašlaik ir vajadzīgs mans atbalsts. Ja tu zinātu, cik daudz maiguma manī rodas tādos brīžos!

Ja tu zinātu, cik es tev esmu pateicīga, kad tu arī mani vari nekritizējot uzklausīt un neizteikt savu vērtējumu manāi rīcībai. Nepiedāvājot risinājumus, nenonoecinot jūtas. Vienkārši uzklausīt.

Ja tu zinātu, cik augstu es vērtēju tavu spēju būt blakus, kad esmu ieveinojama un cik ļoti  es cienu to, ka tu uztici man savu ievainojamību.

Tieši cieņa pret mūsu ievainojamību un mūsu nepilnībām, kuras mēs viens otram uzticam, uztur tuvību un mīlestību vienam pret otru.

Kas es esmu?

Es esmu vienkārši Sieviete.