Pateicības deficīts
- Detaļas
- Autors Ilja Latipovs
Ir kāda īpatnība: daži pāri uzskata, ka pateicības vērta ir tikai ekstrāordināra rīcība, sava veida mini varoņdarbs. Parasta rutīnas dzīve un ikdienišķa rīcība tiek uztverta kā kaut kas pats par sevi saprotams, kam nav nepieciešama otra partnera uzmanība.
Piemēram, vīrs uzskata kā pašu par sevi saprotamu trauku mazgāšanu, mājas kārtošanu vai ņemšanos ar bērniem, uzskata, ka par šādiem darbiņiem nav vērts izteikt pateicību. Toties, ja viņa izdara kaut ko tāāādu .... Tad, jā, var pateikt „paldies”. Savārīja garšīgu zupu (neskatoties, ka pati tikko kā no darba) – tā taču tam ir jābūt. Pēc tam šādi vīri brīnās, ka viņu sievas pēkšņi kādā brīdī kaut kādā neaprakstāmā dusmu izvirdumā reaģē uz viņu lepni izteiktajiem vārdiem: „šodien notīrīju kartupeļus, tādēļ nav pareizi teikt, ka es tev nepalīdzu”. Vienu reizi. Mēneša laikā. Vai tad šis „varoņdarbs” nav novērtējuma un pateicības vērts? – patiesi brīnās vīrieši.
No citas puses... Vīrs veselu dienu ņēmās pa virtuvi, gribēja sievai sagatavot pārsteigumu, sagatavoja, uzklāja galdu. Sieva atnāk no darba un redz šo visu... un izsaka komentāru: nu kaut vai vienreiz tev ienāca prātā kaut ko tādu izdarīt... Pēc tam, pagaršojusi vņa gatavoto ēdienu, paziņo savam jau tā noniecinātajam vīram: „labāk es pati būtu vārījusi”... Pēc tam viņa dusmās paziņo, ka vīrs viņai mājas darbos negrib palīdzēt.
Var atrast bezgalīgi daudz piemēru. Minētie piemēri laikam pat nav tie spilgtākie. Var saskatīt divus veidus, kā cilvēkiem izdodas neizteikt pateicību saviem partneriem vai tuviem cilvēkiem:
- Neievērot paveikto vai uztvert to kā pašu par sevi saprotamu lietu. „Vai tad man viņam jāsaka paldies, ja viņš dara to, par ko mēs bijām vienojušies?” Sanāk tā, ka tas, kas tev ir jādara, nav otra cilvēka pateicības vērts.
- Noniecināt to, kas jau ir izdarīts vai tiek darīts pašlaik, norādot uz nepilnībām un trūkumiem. Kādu reizi dēls, pusaudzis, kuram nemaz nepatīk kārtot savu istabu, ņēma un savu istabu sakārtoja. Mamma atnāca, paskatījās un, neko nepateikusi par kārtību istabā, painteresējās: „Kāpēc no plauktiem putekļus nenoslaucīji?” Viņa patiesi uzskata, ka dara labu darbu. „Viņš, protams, ir malacis, bet es taču gribēju viņam parādīt, kā labāk!”
Nepārlieli sievu - izlaidīsies! Nesaki labu vārdu vīram par to, ka vergo darbā no rīta līdz vakaram – īstam vīrietim tas ir jādara. Un tā tālāk un tamlīdzīgi. Rezultātā veidojas pateicības deficīts, kas noniecina visu to, ko cilvēki dara kopdzīves laikā. Līdz ar citiem faktoriem tas noved pie atsvešinātības un naidīguma.
Tai pat laikā ir tik brīnišķīgi dzirdēt no tuva cilvēka to, ka viņš/viņa novērtē visparastāko, neievērojamu, rutīnas darbību. Dzirdēt no vīra to, cik viņam ir patīkami vakarā atnākt mājās, ja viņu sagaida ar vakariņām, ka viņam šīs rūpes patiešām ir svarīgas, bet no sievas – pateicību par uzturēto kārtību mājās (piemēram, par vietā noliktām zeķēm. :)) Ir daudz brīnišķīgu vārdu, lai izteiktu savu atzinību: „es ļoti augstu vērtēju tavas rūpes par mūsu bērniem”, „”man ir svarīgi tas, ka tu centies nodrošināt mūsu ģimeni ar visu to labāko...” ”Man patīk, kad tu...”, „es mīlu....”, „paldies par...” ...
Tiesa, tajā ģimenē, kur šādi vārdi jau sen nav skanējuši, otrs partneris tos var uztvert kā ņirgāšanos vai par pilnīgi ignorēt, bet pateicība, kura tiek ignorēta, kā kauls iestrēgst runātāja mutē. Otra un ne mazāk svarīga pateicības sastāvdaļa par spēju izteikt pateicību ir spēja pateicību pieņemt.
Vīrieša un sievietes dzīve, kuri jau ilgu laiku dzīvo kopā, agri vai vēlu lielā mērā sāk sastāvēt no rutīnas: tā ir ļoti garlaicīga dzīves daļa, kas turklāt paņem daudz enerģijas. Tādēļ, manuprāt, ir ļoti svarīgi dažkārt atcerēties par to un novērtēt šos mazos ikdienišķos varoņdarbus.
