Svētā Valentīna diena jeb daži vārdi par mīlestību

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Katram normālam cilvēkam piemīt tieksme būt laimīgam. Mūžīga un neizmērojama. Un eksistē tas, kas sagādā šo laimi. Tā nav sviestmaize ar ikriem vai brauciens uz Kanāriju salām, pat ne lēciens ar izpletni. Īsta laime ir tajā, lai darītu laimīgu otru cilvēku un dalītu

ar viņu šo laimi.

Šajos citātos būtībā ir atspoguļota visa cilvēces gudrība par mīlestību.

Cilvēkā ir ielikta mūžīga

Viņu apgšup ceļoša nepieciešamība mīlēt.

Anatols Franss

 

Ko nozīmē kādu mīlēt?

Tas nozīmē vēlēt viņam labu un

darīt labu, kad vien iespējams.

                                                                                             Svētais (garīdznieks) Dmitrijs Rostovskis

Sarežģīti?

Nē, ne pārāk. Pieņemsim, jūs pošaties svētkiem. Jūs pielaikojat šo un to un ... Jā, Jūs skatāties spogulī. Tieši skatoties spogulī, jūs nosakāt, vai tas ir skaisti, vai ne pārāk, vai man šis kostīms piestāv, vai nē. Bez spoguļa jūs neiegūsiet priekšstatu par savu tēlu jaunajā kleitā.  

Tā arī bez ieskatīšanās mīļotā cilvēka acīs, jūs neiegūsiet pilnu laimes sajūtu. Lai to iegūtu, jums ir jābūt spogulim – mīļotā cilvēka acīm.

Visas pārējās baudas ir surogāts, nožēlojami īstas laimes pakaļdarinājumi. Var gūt fizisku apmierinājumu no gumijas lelles, bet ieskatīties tai acīs un sajust viņas laimi – diemžēl neizdosies.

Tādēļ ne velti tieši mīlestība tūkstošiem gadu ir bijusi un paliek tas cilvēcisko attiecību pamats, uz kuru balstās visa civilizācijas ēka.

No gadsimta uz gadsimtu, no civilizācijas uz civilizāciju mainās mīlestības izpausmes formas. Līdz ar rakstības parādīšanos par vienu no tādām formām kļuva Valentīndienas kartiņa. Tas taču ir tik mīļi – uzrakstīt mīļotajam cilvēkam to, ko viņš varēs lasīt un pārlasīt daudzas reizes, pat ja jūs nebūsiet blakus. Dažkārt vieglāk ir uzrakstīt nekā pateikt.

Tā ka Valentīndienas kartiņu rakstīšanas tradīcija ir parādījusies jau ļoti sen.

Leģenda vēsta, ka pirmo Valentīndienas kartiņu uzrakstījis, kā jūs jau nojaušat, Valentīns. Tikai vēlāk viņu atzina par svēto, bet tolaik tālajā, tālajā 286. gadā, 14. februārī ejot uz nāvessodu, viņš savu Valentīndienas kartiņu – atvadu vēstuli – nodeva savai iemīļotajai, cietuma priekšnieka meitai. Mūsdienu pasaulē viņš nebūtu uzskatīts par noziedznieku, viņš nevienu nenogalināja un neaplaupīja. Vēl vairāk, viņš bija pulka ārsts. Bet! Cik gan interesanti mēdz būt: ir cilvēki, kuri dzīvo tik pareizi, ka viņu dzīvē nevar atrast nevienu „bet”.  Taču ir personības, kuras dzīvo nevis pēc norādījumiem, bet gan tā, kā pavēl sirds. Viņiem gan atradīsies kāds „bet”, un tieši par viņiem sacer legendas. Tā, lūk, pulka ārsta „bet” bija tajā, ka viņš nepiekrita cietsirdīgajam Romas inperatoram Klaudijam II. Tā paša Klaudija ideja bija tāda, ka zaldāti, kuriem nebūs ģimenes un sirsnīgas pieķeršanās, kļūs paklausīgāki savam imperatoram. Tādēļ viņš, ilgi nedomājot, aizliedza leģionāriem iemīlēties un stāties laulībā.

Viegli pateikt „aizliegums uz mīlestību”, bet pamēģini to izpildīt! Protams, leģionāriem kā visiem normāliem cilvēkiem bija nepieciešamība mīlēt. Protams, ka viņi iemīlējās. Protams, ka viņi gribēja savas iemīļotās darīt laimīgākas, nodrošinātas un viest viņām pārliecību par nākotni. Bet precēties – nedrīkst!

Un tā pulka dakteris Valentīns sāka ārstēt ne tikai brūces, bet arī dvēseles. Viņš laulāja iemīlējušos leģionārus. Lai arī tas notika naktī un slepeni, tomēr cilvēki radīja mīlošu siržu savienības.

Bet... Lūk, atkal tas pats „bet”. Kāds, kuram nepiemita nepieciešamība mīlēt, atgrūstais vai vienkārši nepilnvērtīgs, ziņoja par pulka daktera neatļauto rīcību. Valentīns tika arestēts, bet 286. gada 14. februārī viņam tika ar zobenu nocirsta galva. Tieši šī iemesla dēļ vēlāk viņš tika iecelts svēto kārtā.

Kā redzam tas notika pirms gandrīz 1700 gadiem. Ievērojami vēlāk, jau 494. gadā  pāvests Helasijs I paziņoja svētā Valentīna dienu par visu mīlētāju dienu.

Kā tas bieži gadās, eksistē daudz dažādu versiju gan par Valentīna personību, gan par pirmo Valentīndienas kartiņu.

Protams, var strīdēties, meklēt apstiprinājumus un pierādīt tos karstās zinātniskajās debatēs. Tomēr es domāju, ka pati pirmo Valentīndienas kartiņu uzrakstīja pirmatnējais cilvēks uz alas sienas savai sievai. Viņa gulēja, bet viņš gatavojās iet medībās. Viņš paņēma  šķēpu un kaujas vāli, un, izejot aizķēra padzisušo ugunskuru. No tā izripojusī oglīte uzzīmēja līniju. Pirmatnējais cilvēks paņēma šo oglīti un uz sienas tajā vietā, kur parādījās pirmie saules stari, uzzīmēja, kā viņš atgriežas mājās ar medījumu, bet viņu sagaida mīloša sieva.

Es domāju, ka tāda bija pirmā Valentīndienas kartiņa.

Nav svarīgi, kurš un kad bija pirmais.

Svarīgi, ka šeit un tagad esat Jūs. Un ir kāds, kuram Jūs gribat dāvāt laimi. Dariet to! Atzīstieties mīlestībā, rakstiet Valentīndienas kartiņas, dāviniet ziedus vai vienkārši – sadodieties rokās.

Un esiet laimīgi!

Jeļena Kordževa, sarunas.lv galvenā redaktore