Sievietes radīšana Grāmatas „Demiurgu spēles” fragments

Detaļas

Autors P. Bormors

Demiurgs Šambambukli uzvilka cimdus, ar krakšķi izstiepa pirkstus un pamāja: „Sāksim!”

Cilvēks konvulsīvi norija siekalas:

-       Bet varbūt kaut kā...

-       Nesapratu, - sabozās demiurgs, - tev ir vajadzīga sieviete, vai nē?

-       Ir vajadzīga, - nopūtās cilvēks.

-       Ja reiz ir vajadzīga, nāksies paciest. Tas nebūs ilgi.

-       Vai būs sāpīgi? – ar nolemtību painteresējās cilvēks.

-       Un kā vēl! – demiurgs apstiprināja ļaunākās bažas. – Tikai netrīci! Es veikšu operāciju narkozes iedarbībā...

Cilvēks atslābinājās.

-       ... vietējās, - pabeidza demiurgs.

Cilvēks ierāva galvu plecos un refleksīvi piespieda rokas vēderam.

-       Gulies! – demiurgs bija kategoriski noskaņots. Viņš kārtīgi nomērīja anestēzijas līdzekli un iedūra adatu gulošajam cilvēkam vēderā.

-       Uuh! – nokomentēja cilvēks.

-       Cieties! Tu esi vīrietis, vai nē? Domā, sievietei ir vieglāk dzemdēt? Ir vēl sāpīgāk!  

Cilvēks pamāja, samiedza acis un stiprāk pirkstiem ieķērās operācijas galda malā. Operācija bija ilga un smaga. Cilvēks kliedza nelabā balsī, sauca mammu, kuras viņam nav bijis kopš dzimšanas, lādēja pēdējiem vārdiem demiurgu, nākamo sievu un visu sieviešu dzimumu kopā,  nolādēja savu uzticēšanos un zvērēja, ka nekad vairāk, neparko .... pēkšņi operācija beidzās.

Demiurgs Šambambukli izdarīja pēdējo dūrienu, aizšujot cilvēka vēderu, un sāga veidot sievieti no amputētās ribas. Te cilvēks nekādi nevarēja viņam palīdzēt, vienīgi laiku pa laikam pasakot priekšā: „matus... labāk rudus, un krūtis lielākas... abas krūtis, ja var... bet šeit dzimumzīmīti... ”

Beidzot viss bija gatavs un demiurgs Šambambukli ielika cilvēkam rokās jaundzimušo radījumu.

-       Apsveicu! Jums ir sieviete!

Cilvēks, ļogoties no smaguma un zaudētajām asinīm, ienesa sievieti pāri jaunās alas slieksnim. Sieviete uzticīgi apskāva cilvēku.

-       Nu, un kam tas bija vajadzīgs? – painteresējās demiurgs Mazutka, kurš bija vērojis operāciju caur stiklu.

-       Tu domā, kam bija vajadzīgas sāpes, asinis un ciešanas?

-       Tieši tā. Ja pareizi saprotu, tev nesagādātu īpašas grūtības izdarīt visu ātri un bez sāpēm. Kādēļ gan...?

-       Saproti... – domīgi novilka Šambambukli, skalojot rokas pēc operācijas, - kā tad visam būtu jābūt? Cilvēks sagribēja sievieti. Palūdza to uztaisīt. Radītājs iedūra viņam miega zāles, nolika pagulēt, čik čirik! – un kad cilvēks pamodās, viņam pieved klāt gatavu sievieti un saka „ņem, lieto”. Kā viņš pēc tam pret to izturēsies?

Mazutka pakasīja aiz auss un novilka: „sa-a-aprotu-u”

-       Nu, lūk. Bet tā... varbūt viņš vismaz nedaudz viņu cienīs? – ar cerību pateica Šambambukli.