Uzņēmuma Latvijas Tīkli rīkotā konkursa uzvarētājs

Detaļas

Autors Latvijas Tīkli

Tas ir noticis! Esam noteikuši uzņēmuma Latvijas Tīkli konkursa uzvarētāju! Labāko stāstu par videosistēmu izmantošanu atsūtījis Anatolijs Koļcovs. Ar prieku pasniedzu viņam dāvanu – rokas trenežieri «Wrist Ball».

Nestandarta ieeja.

Pirms vairākiem gadiem es strādāju kādā rūpnīcā, kur ražoja automašīnu rezerves daļas. Kā zināms, rūpnīcā vienmēr mēdz būt tehniskais spirts noteiktas produkcijas tīrīšanai un „ātram norēķinam” ar darbiniekiem. Tā, lūk, viena tāda kanna glabājās pie meistara. Tajā pašā telpā strādāja arī tehnologi. Precīzāk, kanniņa glabājās ne jau atklātā vietā, tā bija paslēpta lielā, vēl padomju laikos iegādātā skapī. Šis skapis sadalīja telpu divās daļās. Vienā – uzturējās tehnologi, bet otrā – stāvēja meistara galds. Meistars, paredzot iespējamās sekas, skapja durvīs ielika atslēgu, un, drošības labad, piekāra vēl milzīgu piekaramo atslēgu.

Vienā brīdī meistaram sāka likties, ka spirta kanniņā kļūst mazāk, ne jau tā, ka tas pazustu pavisam, tikai samazinās apjomā, un viņš pa vakariem sāka svērt kanniņu ar bezmēnu...

Vai tad ir iespējams izsekot, cik un kam esi ielējis, te vienam vajag pusburku, te citam – 100 gramus. Ar vārdu sakot, grūti izkontrolēt. Lielākai pārliecībai meistars piekāra skapim vēl vienu piekaramo atslēgu. Nu, šķiet, pasargājis viņam uzticēto labumu tik labi, ka labāk nemēdz būt. Tomēt šaubas palika.

Vajadzēja meklēt risinājumu.

Protams, trešo piekaramo atslēgu viņš nepiekāra. Kuram gan gribas kļūt par mērķi zobgalībām? Tehnologi paši pirmie izsmies un visai pasaulei izstāstīs, kā viņš skapī noteikto dārgumu glabā.

Radās risinājums: tiem laikiem moderna ierīce – videokamera.

Kāds lietpratējs no vietējiem strādniekiem pēc meistara lūguma kādu vakaru iemontēja nelielu videokameru, taču viņam neizdevās to pagriezt uz skapja, kurā glabājās spirts, durvīm.

Kamera bija piestiprināta stūrī tādā veidā, ka piekļuve skapim bija redzama kā no vienas, tā no otras puses. Cik gan izbrīnīts bija meistars, kad nākamajā dienā noskatījās videoierakstu! Vispār nebija nekādas atslēgu uzlaušanas, bet gan bija, lūk, kas.

Agri no rīta, kamēr neviens no priekšniecības darbā vēl nevar būt, kabinetā uzradās atslēdznieks Pēteronkulis. Viņš piegāja pie skapja nevis no durvju puses, bet gan no aizmugures, kur ar skrūvgriezi izskrūvēja dažas skrūves, tā, lai pa šķirbu varētu izcelt kannu.

Pēteronkulis izcēla kannu, ielēja glāzītē uzmundrinošo šķidrumu un izdzēra, bet kannu nolika vietā. Sieniņu pieskrūvēja atpakaļ un savā nodabā aizgāja uz savu darba vietu.

Pēteronkuli vienmēr uzskatīja par „meistaru”. Viss cehs zināja, pie kā jāgriežas, ja nepieciešams kaut ko sarežģītu paveikt. Nebija tādas detaļas, kuru viņš nevarētu uztaisīt, vai paņēmiena, kuru izdomāt. Nav brīnums, ka viņš atrada pieeju skapim „no otras puses”. Jāteic, ka Pēteronkulim bija viena, ne visai laba īpašība, viņš vienmēr no rīta bija nedaudz „kunga dūšā”, ko izskaidroja ar iepriekšējā vakara vaļībām. Tā kā viņam bija zelta rokas, priekšniecība pievēra acis uz Pēteronkuļa nelielo vājību.

Bet skapis... Pēc šī notikuma skapi novietoja stūrī un pieskrūvēja pie grīdas. Piekļuves aizmugurējai sienai vairs nebija.

Pēteronkulis sadrūma, kļuva īgns, aizkaitināts un beidzot aizgāja prom no rūpīncas.

Toties meistars pārstāja uztraukties par kannu.

Anatolijs Koļcovs