Cilvēka potenciāls

Detaļas

Autors Vadims Maļčikovs

Nav jābūt viedam sirmam večukam ar garu baltu bārdu vai ar īpašām gudrībām apveltītam, lai ievērotu, ka cilvēku vairums nedzīvo ar pilnu krūti.

Var teikt, ka viņi vienkārši notriec laiku, it kā viņiem tā būtu bezgalīgi daudz. Paskaties uz puspiedzērušos pusaudzi, Jūsu biroja kalpotāju, mājsaimnieci vai policistu. Kā Jūs domājat, vai tīri teorētiski viņu dzīve būtu varējusi būt košāka, piesātinātāka, pat varonības apdvesta? Acīmredzami -  jā. Viņiem traucē tikai viens – pašu lēmums par to, kas viņi ir.

Iedomājieties, ka Jūs ejat pa brīnišķīgu pilsētu, kura ir pilna ar ļoti labām automašīnām. Nekur apkārt nevar redzēt nevienu grabažu vai prastu lūzni. Kur vien acis rāda, ir šiki sporta auto, grezni limuzīni un „uztjūnēti džipi”.  Tai pat laikā visi šoferi ir skumji, un viņi pa logu izbāzuši ar flomasteri uz kartona gabaliem uzšņāptas izkārtnes:  „Es esmu motolollers”, „Es esmu salauzts Žigulis”, „Es – 2000. gada Daewoo Matiz”. Uz priekšējā stikla tieši šofera acu priekšā ar izolācijas lenti pielīmēts „ātruma ierobežojums 40  km/st”, bet uz dažām sen noparkotām mašīnām, kuras ir vēl ir brīnišķīgā lietošanas kārtībā, pāri visam sānam lasāms uzraksts: „Esmu salūzusi, braukt nevaru”.

Šo mašīnu šoferi uzvedas tā, kā rakstīts uzrakstā, nevis tā, kā var mašīna. Jūs pieejat klāt puisim pie Ferrari stūres, bet viņš Jums rāda plākātu: „Es esmu Zaparožecs”. Jūs viņam sakāt: „Kas notiek, draugs? Tas taču Ferrari!” Viņš domīgi skatās, tad mēģina uzsākt braucienu ar piekto ātrumu, tad saka: „Nesmīdini mani! Visi zina, ka tas ir Zaparožecs! Tāds man liktenis. Piepelnīšu mazliet naudas, nopirkšu palietotu „Neksiju”, tad tik sāksies dzīve...”

Jūs skatāties apkārt – trako pilsēta. Viņi ne tikai ir aizmirsuši, uz ko viņi ir spējīgi. Ir pazaudēts lepnums, pašcieņa, spēja skatīties uz lietām un redzēt to, ko tu redzi. Viņu sejās ir cīņa par izdzīvošanu, cenšanās kļūt nedaudz pārākam par to, kas rakstīts uz plāksnītes, kaut gan viņu reālās „tačkas” ir ne vien krietni, bet gan simtiem reižu pārākas. Aiz Jums ir dzirdama griezīgi čīkstoša skaņa. Jūs atskatāties  - tā taču ir Bugatti Veyron! Kas gan tai tik jauniņai tā var čīkstēt? Āāā, čīkst šofera smadzenes, kurš cenšas tēlot vecu „Moskviču”. Viņš sapņo par „Volgu”, kaut gan pats brauc ar mašīnu, kura maksā 100 jaunas „Volgas” vai 200 jaunus ”Moskvičus”.

Nedomājiet, ka es pārspīlēju. Tā nav hiperbola. Es pat nedaudz maigi izsakos. Katrs var vienkārši ņemt un sākt rīkoties pilnīgi savādāk. Kā varenais, kāds viņš patiesībā potenciāli arī ir. Tikai viņš tam visiem spēkiem pretojas.

Cilvēki ir krituši tik zemu, ka viņiem pat pietrūkst fantāzijas, lai iedomātos, uz ko viņi patiesībā ir spējīgi.

Cilvēki bariem iet pie slavenībām un lūdz autogrāfu, izrāda sajūsmu. Viņi saprot, ka paši nekad par tādiem -  bagātiem, slaveniem, pazīstamiem - nekļūs. Cienītāju bari, apsardze, reportieri stāv rindā... Vienīgais, kas tiem traucē kļūt par tādiem pašiem, ir tieši šis domāšanas veids.

Lūk, meitene, „Galvā čupa-čups, pati muļķe kas muļķe” ar apbrīnu skatās uz dziedātāju. Viņa ir sajūsmā. Ja viņai kāds būtu pateicis: ”Kāpēc gan tu pati nevarētu kļūt ievērojama un slavena?” viņa tūlīt pat būtu pateikusi, ka viņa neprot dziedāt, nav skaista, viņai nav tik daudz naudas menedžeriem, viņai nav nekādu talantu un vispār viņa ir muļķe. „Esmu Zaporožecs!”.

Kādēļ gan nepameklēt savu personīgo talantu un to neattīstīt, un pēc tam plaši neatklāt to  daudziem, un  neapdvest ar savu talantu cilvēku pūļus? Tev taču to gribas, meitenīt!

„Esmu vecs Žigulītis... Esmu salauztas skrituļslidas...”

Cik daudz pasaulē ir tādu cilvēku, kurus patīkami klausīties, salīdzinājumā ar slavenību skaitu? Ar prātu neaptverams skaits. Dažkārt es mūsu valsts attālāko nostūru krodziņos redzu talantīgus dziedātājus, kuri varētu būt pasaules reitingu augstākajās vietās. Ko viņi dara šajā ieskrietuvē? „Ātruma ierobežojums 40 km/st”.

Sezarija Evora – dziedātāja no Zaļā Raga salām jeb Kaboverdes. Vai Jūs zināt, kur tas ir? Tas ir tālu. Mazas salas pa kreisi no Āfrikas, kuras pat uz kartes ir grūti sameklēt. Viņa divdesmit gadus dziedāja pasaulei savas dziesmas valodā, kuru neviens nesaprata, jo tas bija portugāļu valodas kaboverdiešu kreolu dialekts. Tas ir tas pats, kas Eiropā dziedāt   ukraiņu valodas gucuļu dialektā, kuru nesaprot pat Rietumukrainā, nemaz nerunājot par Kijevu.

Savu pirmo albumu viņa ierakstīja 43 gadu vecumā, kļuva slavena 47 gados, bet nomira slavas zenītā, kad viņai bija 70. Vai viņa sāka dziedāt tad, kad viņai bija 43? Nē, kopš 17 gadu vecuma viņa dziedāja savas valsts restorānos, kuru nosaukumus neviens bez atmiņas piepūles neatminas.

Būdama „Gremmi” balvas laureāte, viņa par saviem līdzekļiem finansēja visu sākumskolas izglītību Kobaverdē un pusi no savas valsts veselības aizsardzības sistēmas. Sieviete. Melnā. Viena no tūkstošiem restorānu dziedātājām. Salās, kuras atrodas 600 kilometru attālumā no Āfrikas. Ar plāksnīti „Esmu Bugatti Veyron”.

Cik lielā mērā viņas izredzes kļūt slavenai bija lielākas nekā dziedātājai no Samāras vai Barnaulas ar tādām pašām dotībām?

Vai viņas balss bija tik unikāla? Nu, nē, taču. Patīkama balss, apburošs stils. Franču producents trīs gadus viņu pilnveidoja.Trīs gadi – viegli pateikt, bet nav vis tik viegli šos trīs gadus nodzīvot, ja tie ir trīs neveiksmju gadi.

Iespējams, viņa gribēja kļūt par baletdejotāju, bet viņa nelīdzinājās belerīnai. Jūs varat atrast viņas fotogrāfijas. Mazdrusciņ pēdu forma pievīla. Iespējams, viņai patika futbols, bet kastingu pie Gīsa Hidinka viņa arī diez vai būtu izturējusi. Cik gan niecīga viņa būtu jutusies, cenšoties ieņemt savu vietu futbola izlasē. It īpaši vīriešu izlasē?

Ir muļķīgi pielaikot sev citu mērķus un talantus, kad pašas mērķi un talanti gaida, lai to atklāšanai tiktu pielikta roka. Jā, tas prasīs piepūli.

Lūk, ko rakstījis Silvestrs Stalone:

„Man bija jākļūst par neko. Dzīve man radīja rētu – puse no sejas bija paralizēta kopš dzimšanas. Skolotāji mani uzskatīja par garīgi atpalikušu, bet māte pārvilka krustu vēl bērnībā. Septiņus gadus, septiņus ilgus gadus aģenti un producenti korī skandēja, ka man ir jāatmet no sākuma aktiera, bet pēc tam arī  scenārista karjera. Kastingos mani meta ārā pat vēl pirms tam, kad es biju novilcis vējjaku, bet producenti izbrāķēja manus scenārijus, ne rindas pat neizlasījuši. Darbā es riju asaras. Tīrīju lauvu būrus Zooloģiskajā dārzā un cirtu gaļu. Septiņus garus, smagus gadus. Septiņi gadi sviedru, asaru un ticības sev. Arī Jūs neko nesasniegsiet, ja nepiedzīvosiet izmisuma brīžus. Bet pēc tam? Pēc tam es veselu gadu dzīvoju uz 1600 dolāriem. Un uzrakstīju „Rokiju”. Ticiet sev un mīliet savu mammu!”

 Jūsu talants tikai gaida, kad Jūs to atklāsiet. Ziniet, kur tas joks?  Kad Jūs kustaties tā rāmjos, Jūsu entuzisams neatslābst, bet pūliņi vainagojas ar panākumiem, jo tos stiprina kaut kas patiess.

Lēmums par to, kas Jūs esat noteiks to, ko Jūs sasniegsiet. L. Rons Habards rakstīja, ka varenu cilvēku atšķir no maza cilvēka tas, ka varenais izturas kā varens. Paiesībā tas arī ir viss. Netēlojiet, cenšoties izlikties par kādu citu vareno, saprotiet jel šo atšķirību! Viņš vienkārši saka pats sev:”Es esmu varens, man attiecīgi jāizturas.” Pēc tam viņš dara tieši to.

Kas viņam jādara pēc tam? Nu, ja viņam ir kaut kripata intelekta, viņš var iedomāties, kādai kvalifikācijai ir jābūt varenam cilvēkam. Viņš to iegūst. Viņš domā par to, kā izskatās varens cilvēks, un skatās uz sevi spogulī. Ja tas, ko viņš ierauga, neatbilst viņa priekšstatiem par to, kā jāizskatās varenam cilvēkam, viņš sevi saved attiecīgi kārtībā.

Saprotiet, varens cilvēks var būt nabadzīgs, bet viņš tomēr visdrīzāk atbildīs tēlam. Pat ja tas ir izcils matemātiķis, viņš var būt nevērīgs un netīrs tikai kinofilmās. Es atceros, ka no maniem pasniedzējiem visnekārtīgākais, netīrs un ļoti smirdīgs   bija psihiatrijas pasniedzējs. Meitenes viņu nicināja, puiši – neieredzēja. Iespējams, kino tas derēs, bet ne reālajai dzīvei. Nav tādas lomas, kurai estētika nebūtu pareizais noformējums.

Kā izturas varens cilvēks pret citiem? Starp citu, iesaku pavērot, kā pret citiem izturas patiešām vareni cilvēki un kā viņus mēģina kopēt citi, tie, kuri sevi uzskata par „Zaporožeciem”. Vai atceraties filmu „Get Shorty”: “Es pastāstīšu tev, kā notiek lietas”? Tiem, kas nav redzējuši, iesaku noskatīties kā paraugu tam, kāda ir atšķirība starp “būt” un “tēlot”!

Ar ko saietas varens cilvēks? Kādi viņam ir mērķi un plāni? Kādi mērogi? Tās visas ir lēmuma „Es esmu Bugatti Veyron” sastāvdaļas.

Vai zināt, kāds ir galvenais jautājums, lai paliktu varena cilvēka pozīcijā? Cik godīgs ir varenais cilvēks? Nepaļaujieties uz bulvāru māņiem! Savāciet acīmredzamus faktus: kas palīdz cilvēkam būt zirgā, bet kas – traucē!

Ir taisnība, ka šodien visbagātākie cilvēki uz šīs planētas ir krāpnieki un slepkavas. Pasaules bankas SVF,  ASV FRS, ctntrālo banku īpašnieki. Tie, kuri finansē krīzi, represīvo psihiatriju, narkotiku izplatību un karus. Bet šie cilvēki sen pārdevuši savu dvēseli velnam. Viņi neatklāj savus vārdus un savus patiesos darbus.  Diez vai Jūs uzreiz varēsiet nosaukt Starptautiskās norēķinu bankas (kas atrodas Bāzelē (Šveice)),kurai pakļaujas 55 valstu centrālās bankas un kura ir zināma kā „bijusī Hitlera banka”, direktoru padomes locekļu vārdus.  Jā, tā patiešām finansēja otro pasaules karu un palīdzēja Hitleram veikt operācijas ar zeltu. Tieši šiem cilvēkiem pieder visas pasaules valūta, tieši viņi sagrāva Ameriku 2007. gada rudenī, bet līdz ar to visus pasaules finanšu tirgus. Iespējams, šie cilvēki sasniedz savus mērķus, bet diez vai kādam no elementāri pieklājīgiem cilvēkiem skaidrā prātā radīsies ideja nopelnīt miljardus dolāru, nogalinot simtus miljonu cilvēku. Trako mērķi nekad nenoved viņus (nedz arī kādu citu) pie laimes.

Kāds tad ir Jūsu potenciāls? Kas Jūs esat patiesībā? Kur ir JŪSU talants?

Vai Jums dažkārt nešķiet, ka dzīve aiziet tukšgaitā?

Vadims Maļčikovs