.

Dvēseles stīgas

DSC 4048Intervija ar ievērojamo altistu Maksimu Novikovu

-      Pie kā Jūs pašlaik strādājat?

-      Es ierakstu kompozīcijas, kuras speciāli man raksta mūsdienu ievērojamākie komponisti.

-      Krievijas vai rietumu komponisti?

-      Gan Krievijas, gan Rietumu. Piemēram, festivālam Spring Music Academy

 Pāvels Karmanovs pēc mana lūguma sacerēja skaņdarbu altam un arfai ar nosaukumu Funny Valentine, tas ir liriski melanholisks skaņdarbs, kurā alts spēlē, atdarinot arfu. Tā ir „pacikato” tehnika – strinkšķināšana. Es nolēmu ierakstīt ne tikai skaņu, bet arī paša ieraksta momentus, kuri vēlāk kļuva par pamatu jaukam klipam, kurš tūdaļ pat iekļuva Youtube. Klipu var apskatīt  šeit.

-      Šis skaņdarbs jau ir kādreiz skanējis no skatuves vai arī Jūs aprobežojāties ar klipu?

-      Gan jā, gan nē. Mēs ar komponistu Georgu Pelēci izvēlējāmies ļoti neparastu formātu. Pirmatskaņojums bija radio.  “Doma laukuma” un “Radio3” studijās mēs ar Tatjanas Zandersones (raidījuma vadītājas) atbalstu sagatavojām raidījumu par Pavlu Karmanovu, brīnišķīgā skaņdarba pasaules pirmatskaņojums bija tieši šī raidījuma mūzikālais pavadījums.

-      Kādēļ Pelēcis? Kāds viņam ir sakars ar Karmanovu?

-      Pelēcis ir slavens Latvijas komponists, kurš darbojas jaunā konsonātisma skolā, viņš ir pastāvīgais Gideona Krēmera autors. Pāvels Karmanovs uzskata Georgu par savu garīgo skolotāju.

-      Es saprotu, ka Jūsu kaislība ir daiļrade. Vai ir vēl kaut kas, ar ko Jūs būtu gatavs dalīties ar mūsu lasītājiem?

-      Armēņu komponists Vače Šarafjans pirms kādiem trim gadiem sacerēja speciāli man kompozīciju altam un soprānam. Tas ir skaņdarbs no 6 kompozīcijām ar japāņu dzejnieka Macuo Basjo vārdiem, tulkotiem angļu valodā. Tagad es meklēju dziedātāju ar tādu balsi, kura saskanēs ar šo mūziku.

Nesagaidījis veiksmīgu atrisinājumu jautājumam ar dziedātāju, man palaimējās ierakstīt trīs no sešām kompozīcijām autora apdarē kopā ar pazīstamo vācu klarnetistu Endiju Mailzu. Ieraksts tapa viņa mājas studijā. Un arī šajā gadījumā tika radīts video.

-      Vai jūs aicinājāt profesionālus operatorus?

-      Nē. Abi esam ļoti talantīgi „puiši” – mēs to visu uzfilmējām ar mazītiņu kameru – „ziepju trauku”, sanāca vareni. To var noklausīties un paskatīties šeit.

Plus, ir izdots klips ar brīnišķīgā ērģelnieka Aivara Kalēja mūziku «ViATOR Dei» (Ceļotājs un Piligrims), kuru mēs pirms gada sagatavojām ar Jevgeņiju Ļisicinu. Klipu filmējām Doma baznīcā, arī to darījām saviem spēkiem. Šajā klipā ir vēl viens mans šedevrs – mans dēls.

-      Jums ir ļoti plaša daiļrade. Es atceros, ka pagājušajā gadā Jūs ar Jevgeņiju Ļisicinu sagatavojāt veselu koncertu sēriju Svētās Ģertrūdes baznīcā. Kas vēl ir Jūsu plānos?

-      Brauciens uz kādu laiku uz Armēniju jaunai daiļradei.

DSC 4405-      Kādēļ uz Armēniju?

-      Tur ir partneri, mani mīļākie mūziķi un saule! Man ir liela iecere, kuru es gribu īstenot ļoti mierīgos apstākļos bez jebkādiem satraukumiem. Es gribu ierakstīt visu klasisko alta repertuāru, kurš man ir interesants, negribu apiet arī pasaules pirmatskaņojumus.

-      Ir taču tik daudz klasikas, vai Jūs kaut kam dodat priekšroku?

-      Lieta tāda, ka diemžēl, šodien mūzikā noteicošais nav vis talants. Visu nosaka nauda. Menedžeri izlemj repertuāra politiku, muzikālā karjera, popularitāte ir atkarīgas no konkursu rezultātiem, kurš bieži vien pārvēršas par pedagogu un reklāmas zīmolu konkursu. Rezultātā mūzika pārstāj būt mūzika. Cilvēki vairs nedzird atklāsmes no skatuves, ir daudz amatieru, bet ļoti maz Meistaru...

-      Vai patiešām viss ir tik slikti?

-      Diemžēl vispārējais izpildījuma līmenis ir ļoti krities. Kopš tā laika, kad finanses sāka diktēt popularitāti un producenti sāka veidot koncertprogrammas, balstoties uz skatītāju gaumi, līmenis ir nokritis. Es uzskatu, ka skatītājam nav jādiktē mākslas virziens. Skatītājs ir vienkārši skatītājs. Viņa darbs ir klausīties, bet profesionāļu darbs ir sniegt labāko, uz ko viņš ir spējīgs. Pašlaik mūzikā ir tik daudz amatieru, ka praktiski ir apstājusies tās attīstība – mūziķi vairs neiet uz citu mūziķu koncertiem, viņiem ir kļuvis neinteresanti. Ir nozaudēta paaudžu pieredzes pārņemšana – jaunatne nezina iepriekšējās paaudzes mantojumu.

-      Varbūt Jūs pārspīlējat? Latvijā, kā man šķiet, ir ļoti augsts mūzikas kultūras līmenis. Mums ir mūzikas skolas, Mūzikas akadēmija...

-      Man bija vairāki koncerti zālē, kas atrodas praktiski blakus Mūzikas akadēmijai. Un ko jūs domājat? Studentu tur nebija!

-      Kādēļ?

-      Iespējami divi varianti: a) nav interesanti, b) pasniedzēji neatlaida. Ir arī trešais, visiespējamākais variants: viņi domā, ka „viņi visu zina”. Pašlaik sabiedrībā eksistē ideja, ka viss jau ir radīts, nekas jauns vairs nav iespējams. Bija kāds piemērs. Biju Viļņā, tur iepazinos ar satriecošu vijolnieku Sergeju Krilovu, virtuozu no kategorijas „tagad tādus vairs netaisa”. Sergejs Krilovs ir arī Lietuvas Kamerorķestra galvenais diriģents. Personīgi es jau sen nebiju neko līdzīgu dzirdējis kvalitātes ziņā, kad vijolnieks spēlē ar orķestri. Krilovs ir no tās mūziķu plejādes, kuri attīsta mūziku.

-      Īstens mūziķis uz skatuves nekad nedarīs to, par ko vēlāk vajadzētu kaunēties. Pašlaik modē ir epatāža (no fr. Epatage skandaloza uzvedība, kas ir pretrunā ar sabiedrības normām). Hīta mūziķa pazīme ir norauts un zālē lidojošs tauriņš. Taču tā nav mūzika, tas ir cirks. Taču, ja tu esi īsts mūziķis, tad arī skatītājs sasparosies. Kultūras „masu” raksturs „pazemināja” gan skatītāju, gan kultūru.

Gribu, cik vien manos spēkos, tam stāties pretim. Esmu perfekcionists, gribu izdarīt tā, lai klausītāji zinātu, ka ir patiesa attieksme pret mūziku.

-      Pagaidiet, bet kā tad ar finansēm? Ja tas ir darbs, tad tam ir arī jābaro.

-      Tas nav obligāti. Protams, ir ideāli, ja tava daiļrade tevi baro, bet iedvesmu nedrīkst pārdot. Man nepatīk nodot ideālus, piekrist man nepatīkamiem viedokļiem, tēlot, lai tik kāds nepadomā ko „sliktu”.

-      Kamēr Jūs esat šeit, kas Jums ir sagatavots Latvijas publikai?

VM7Z1591-      Maijā man ir ieplānoti trīs koncerti. Viens 11. maijā būs Cēsīs galerijā pie Pils. Koncerts būs veltīts izcilā komponista Arama Hačaturjana 110 dzimšanas dienai. Bez manis tur spēlēs brālis un māsa Čepovecki, Rafi Haradžanjans, Jeļena Ļihvar, Georgs Pelēci pastāstīs par Hačaturjanu. Savukārt es parādīšu īsformāta muzikālo filmu SONATA-Song, kura uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Arama Hačaturjana mūzikas un izmantojot Ahmataras leģendas motīvus. Šo koncertu es pieskaņoju savai dzimšanas dienai. Lūk, tādu dāvanu gatavoju pats sev. Ieeja koncertā būs pa brīvu, gaidām visus 11. maijā Cēsu izstāžu zālē. Bet maija beigās mums būs koncerts vienā no Rīgas baznīcām. Vieta un laiks pagaidām nav zināmi, bet es noteikti par tiem paziņošu vēlāk.

-      Paldies un – milzīgus radošus panākumus!

Bookmark and Share
Top.LV