Intervija ar Aldoni Timermani – Kurpniekmeistaru un uzņēmuma „Ald” īpašnieku.

Detaļas

Autors Administrācija

- Cik sen Jūs esat šajā profesijā?

- Ļoti sen, kopš 1974.gada. Sākumā strādāju ražotnē, šuvām gatavos apavus, bet pie individuālajiem pasūtījumiem sāku strādāt kopš 1981.gada. Sanāca tā, ka sieva ir apavu modelētāja. Tā mēs sākām radīt apavus katram klientam atsevišķi. Toreiz to darīt vēl nedrīkstēja, bet mēs mājās, virtuvē modelējām apavus.

- Kas bija jūsu klienti?

- Pamatā aktieri, mākslinieki, mūziķi. Viņiem bija vajadzīgi skatuves apavi, bet ar to bija ļoti lielas problēmas.

- Kā tad viņi Jūs atrada?

- Nu, Jūs taču saprotiet, ka nekādas reklāmas nevarēja būt. Klients tika „nodots no rokas rokā”. Strādāju tikai pēc rekomendācijām. Toties pēc pasūtījuma šūtos apavus uzreiz varēja pamanīt. Toreiz viss bija tā: mans tēvs bija šuvējs, tā nu visu jaunību staigāju viņa šūtajās drēbēs.  Atcerieties, Marijas ielas sākumā, bijušajā Suvorova, bija liels šūšanas ateljē. Reiz es tur iegāju, apstājos pie audumu stenda. Meistars, kurš strādāja ar klientu, vairākas reizes apstājās pie manis, bet pēc tam nenoturējās un pajautāja man: „Sakiet, vai Jūsu uzvalku gadījumā nešuva Pliners?”. Meistara rokraksts uzreiz ir redzams. Bija pazīstami šuvēji, ar vārdu - Uģis Rūķītis, Bruno Birmanis... viņus, starp citu, arī pazina, viņu darinātos tērpos bija daudz individualitātes.

Apaviem var izmantot tikai ādu no vēdera. Vienreiz es redzēju „iešļūcenes” no šiem pašiem krokodilādas “burbuļiem”. Cietas kā koks, pilnīgi nederīgas valkāšanai, viens tirgotājs vērsās pie manis, lai es palīdzu kaut ko izdarīt, lai tās mīkstinātu. Vienīgais, ko varēja izdarīt - ielikt iekšējo kārtiņu. Pārējā – kā bija “burbuļi”, tā arī palika.

 

Tā arī  manus apavus atrada „pēc rokraksta”.

-          Jūs salīdzināt savu darbu ar šuvēja darbu. Kas tiem ir kopīgs un kas atšķirīgs?

-          Abi arodi praktiski ir izmirstoši. Ir palicis ļoti maz kvalitatīvu meistaru – plašais patēriņš paņem visu. Tas laikam ir kopīgais. Bet atšķirību ir ļoti daudz. Šuvējam ir daudz vienkāršāk, viņam ir pielaikošana, kur viņš var piedzīt pēc auguma to, kas uzreiz, piegriežot nesanāca, kā vajag. Kurpniekam, savukārt, uzreiz ir jāpiedzen kurpe pēc liestes saskaņā ar mēriem un modeļa dizainu... Tā ir strikta forma, un to vēlāk nav iespējams mainīt.

-          No kā gatavo liestes?

-          Pamatā tās ir rūpnieciski veidotas koka vai plastikāta sagataves. Kurpnieks ar to strādā, mainot formu. Dažkārt nepieciešams mazliet noslīpēt nost, dažkārt – kaut ko pielīmēt, lai iegūtu apjomu. Tā arī pieslīpē un pielīmē liesti, radot tai cilvēka kājas formu, ņemot vērā konkrēto dizainu. Ja kāja ir pilnīgāka, tad vienmērīgi jāpalielina apjoms tā, kā diktē kājas ģeometrija. Piemēram, konkrētajam cilvēkam ir gari vai tievi pirksti, augsts vai zems pacēlums, ir atšķirīgi kauliņi. Veidojot liesti, tas viss tiek ņemts vērā. Katru pāri gatavo pēc mēra, pēc jaunas liestes, domā, kā tajā ieguls kāja, kā pasūtītājs to valkās.

-          Ir milzīga apavu izvēle. Kādēļ tomēr cilvēki izvēlas pasūtīt apavus?

-          Pirmkārt, cilvēki grib individualitāti. Jā, ir ļoti daudz gatavu apavu, bet bieži tie nav stilīgi, un pat tie, kas pretendē uz „stilu”, ne vienmēr iztur pārbaudi.  Ir pat iesi modelētāji, bet ir skolas darbmācības stundu līmenis. Es, protams, nepretendēju uz kādiem tituliem estētikas jomā, bet labu no slikta varu atšķirt.

-          Tātad Jūs darināt individuālus modeļus? Kādam stilam Jūs dodat priekšroku?

-          Agrāk, jaunībā, es tiecos pēc klasikas, pēc konservatīvisma. Laikam pašam pietrūka cienīguma. Tagad gribās daudzveidības. Galvenais, lai apavi atbilstu tavai gaumei un piestāvētu tavam raksturam. Piemēram, mani zābaki, Jūs neko līdzīgu neatradīsiet pārdošanā. Bet tie ir ļoti ērti, un es tos valkāju visu rudeni gan ar mēteli, gan ar jaku. Protams, kad uzkritīs sniegs, es pāraušu apavus, bet šādi zābaki paliek atmiņā un veido savu stilu.

-          Kā ir ar klientu? Kā Jūs viņam radāt modeli?

-          Nu, pirmkārt, mana sieva – Larisa Timermane –ir profesionāla modelētāja, viņa vienmēr palīdz. Otrkārt, mums ir sava diezgan liela modeļu kolekcija, kuru mēs regulāri papildinām. Tā ka, atnākot uz mūsu darbnīcu, klients var izvēlēties gan no gatavajiem modeļiem,  gan arī pēc fotogrāfijām. Un, protams, mēs viņu iztaujājam, kur un kā viņš šos apavus nēsās.

-          Vai tad tam ir nozīme?

-          Atšķirība ir, izvēloties materiālu biroja apaviem vai ielas apaviem. Ir atšķirīgas prasības pret ādas kvalitāti.

-          Vai Jūs šujat arī no eksotiskajām ādām?

-          Protams. Tas nav tik izplatīti, tomēr, jā, mēs šujam. Ļoti interesanti apavi sanāk no pitona ādas, tur ir skaista faktūra. Tiesa, ja pasūtītājs vēlas apavus no dārgas ādas, mēs parasti viņam šujam divus pārus. Pirmo, izmēģinājuma – no parasta materiāla, lai izslēgtu jebkādas kļūmes. Tad otro – jau no dārgā materiāla. Rietumos līdzīga prakse ir ļoti parasta lieta. Mēs cenšamies savu klientu materiālu īpaši nesasprindzināt, tādēļ uzreiz šujam īsto pāri, izņemot dārgās ādas.

-          Cik maksā, piemēram, pitona ādas kvadrātmetrs?

-          To nemēra kvadrātmetros, bet gan tekošajos metros, gara āda apmēram 20 cm platumā, viena metra garums ap 90 eiro. Protams, atkarībā no apstrādes un krāsas.

-          Pie reizes, kādā krāsā ir pitona āda?

-          To krāso ar dažādām krāsvielām. Parasti tie ir smilšu krāsas toņi, gadās ļoti skaists iesarkans. Reiz turēju rokās pilnīgi melni nokrāsotu neparasti apstrādātu pitona ādu, tā bija tik mīksta kā zīds.

-          Ir tomēr izdevīgāk pirkt gatavos apavus no krokodilādas. Lai arī tie maksā 1.5-2 tūkstošus eiro pārī, bet jūs vismaz redzat, kā tie pieguļ jūsu kājai. Eksperiments ar krokodilādu var maksāt bargu naudu.

-          Cik maksā viena krokodila āda?

-          Viena āda var maksāt ap 1500 eiro. Bet no tās var uzšūt vienas vīriešu kurpes.

-          Krokodils taču ir liels, kādēļ tikai viens pāris?

-          Apaviem var izmantot tikai ādu no vēdera. Vienreiz es redzēju „iešļūcenes” no šiem pašiem krokodilādas “burbuļiem”. Cietas kā koks, pilnīgi nederīgas valkāšanai, viens tirgotājs vērsās pie manis, lai es palīdzu kaut ko izdarīt, lai tās mīkstinātu. Vienīgais, ko varēja izdarīt - ielikt iekšējo kārtiņu. Pārējā – kā bija “burbuļi”, tā arī palika.

-          Vai ir vēl kādi iemesli, lai šūtu apavus uz pasūtījumu?

-          Jā, tās ir kāju formas īpatnības. Katra cilvēka kājas atšķiras kā pirkstu nospiedumi. Nemēdz būt divu vienādu pēdu. Pat vienam cilvēkam starp labo un kreiso pēdu ir sīkas atšķirības. Ir gadījumi, kad atšķirības ir tik ievērojamas, ka gatavu pāri praktiski nav iespējams nopirkt. Man ir kliente – jauna, skaista meitene, bet viņai kājas atšķiras par diviem izmēriem. Viņa ir mūsu pastāvīgā kliente un tikai viņai vienai pašai ir izgatavotas trīs liestes. Tās ir izgatavotas tādā veidā, lai vizuāli nebūtu redzams, ka kājas atšķiras. Bieži gadās, ka sievietēm neder gatavie apavi stulma dēļ. Tā ir problēma, ja ir pilnīgas kājas, vai tieši otrādi – pārāk tievas. Taču mēs visu darām tā, ka nepilnības nogludinātos.

-          Vai Jums ir daudz klientu? Vai visus atceraties vaigā?

-          Nu, visus atcerēties nav iespējams. Pastāvīgos, protams, pazīstu. Mums ir klienti, kuriem šujam apavus vairāk kā desmit gadus. Vēl vairāk, līdz 2000. gadam mēs šuvām apavus veikaliem. Gadās, ka cilvēks redz izkārtni „ALD”, ienāk un saka, ka viņš kādreiz veikalā ir pircis mūsu firmas apavus, tie labi nēsājušies. Tas ir ļoti patīkami, jo mēs savus apavus taisām ar mīlestību.

-          Vai katru pāri veido viens meistars no sākuma līdz galam?

-          Nē, protams, katrs pāris – tas ir kolektīva darba rezultāts. Teiksim, es sagatavoju liestes, bet modelētājs pēc tiem taisa lekālus. Piegriezējs pēc lekāliem piegriež apavus, tālāk tos šuj, nostiepj. Tas ir visas firmas darba rezultāts. Un, protams, cenšamies, lai katram pārim būtu nevainojams skats. Pavisam nesen vienai klientei 4 dienas meklēju pareizu papēža formu. Tas, kas bija plānots pašā sākumā, neizskatījās stilīgi. Ar jaunajiem papēžiem pāris izmainījās. Ceru, ka klientei patiks.

-          Aldoni, Jūs esat profesionāls apavu meistars. Vai ir kādas profesionālas receptes pret apavu izmirkšanu?

-          Āda vienmēr uzsūc mitrumu. Tai ir jāsamirkst. Ir, protams, speciāla hidrofoba āda, kuru izmanto ekstrēmākos apstākļos. Taču mūsu apstākļos ādas apavi kļūst mitri.

-          Kā lai tos kopj?

-          Pēdējā laikā esmu atklājis brīnišķīgu veidu, kā rūpēties par apaviem – ar bezkrāsainajiem ūdensizturīgajiem aerosoliem. Tos ražo dažādas firmas, nav noteikti jāpērk visdārgākais, tie der jebkuram ādas tipam un par apaviem no auduma.

-         Bet zamšs vai velūrs? Ko lai ar tiem dara?

-          Gan zamšu, gan velūru ir ļoti svarīgi apstrādāt ar bezkrāsainu aerosolu, kas atgrūž ūdeni. Tas nemaz nebojā virsmu, bet tieši otrādi, aizsargā to pret mitrumu un netīrumiem. Tikai pēc tam tos papildus var pārklāt ar kādu krāsojošu līdzekli.

Agrāk es ļoti skeptiski izturējos pret šādiem aerosoliem, līdz tam laikam, kamēr pats nesāku valkāt krāsainus apavus. Ziniet, kā tas gadās, uz apaviem uzpil kāda pile un paliek traips? Tā nu es vienreiz apstrādāju apavus ar šādu aerosolu un aizbraucu uz Dominu. Tikko “noparkoju” mašīnu, tā sākās lietus, un es nodomāju: „Tūlīt kurpes būs vienos traipos”. Aizskrēju līdz ieejai un ļoti izbrīnījos, - nebija neviena plankumiņa. Tā, tagad mēs katru ādu pirms šūšanas apstrādājam ar šādu aerosolu. Ir dabīgi miecētas ādas ar dabīgajām krāsvielām, tās ir mīkstākas un vieglāk sasmērējas, un ātri zaudē skatu. Tām aerosols ir neaizvietojams. Tas rada pamatu virsmai un pagarina apaviem mūžu, atgrūžot ne tikai mitrumu, bet arī netīrumus. 

-          Tātad apavu krēmus varam vairs nelietot?

-          Nē, noteikti jālieto! Tikai tas ir jādara pareizi. Pirms lietot krēmu, apavi ir jānotīra. Reizi nedēļā var izmantot īpašu apaviem domātu šampūnu, vai arī vienkārši noslaucīt ar mitru lupatiņu, nožāvēt un tikai pēc tam uzklāt krēmu. Tas noņem gan sakrājušos netīrumus, gan iepriekšējā krēma paliekas. Ja visu laiku tikai smērēt un smērēt kārtu pa kārtai, tās sakrāsies un āda neelpos.

-          Kā ir ar remontu? Ar kādiem lūgumiem cilvēki visbiežāk pie Jums nāk?

-          Nu, kā kurš. Ir divas klientu kategorijas. 1. – tie, kuri ļoti rūpējas par saviem apaviem, pasitnītis vēl līdz pusei nodilis, jau nes pie meistara, jo estētiskais skats neapmierina. Tādiem klientiem ir līdz pat pieciem apavu pēriem, lai tiem ļautu atpūsties. Viņi valkā iemīļotos apavus ļoti ilgi. Otrā kategorija – tie, kuri vispār nerūpējas par saviem apaviem. Uzvelk un nēsā, kamēr izjūk. Tad nes pie meistara, bet tu domā, ko lai te dara, vai vispār ir iespējams kaut ko atjaunot?

-          Vai tas, kā rūpējas par apaviem vīrieši un sievietes atšķiras?

-          Lielas atšķirības nav, lai gan sievietes bieži redz, ka laiks mainīt pasitni, bet neievēro, ka purngali nodiluši, kaut gan arī vīrieši šajā ziņā grēko. Bieži jauc zoles remontu ar profilaksi.

-          Vai tad tas nav viens un tas pats?

-          Protams, ka nav. Zole ir tā daļa, kas notur amata slodzi un aizsargā kāju pret ārējo iedarbību, bet profilaktiskā zole aizsargā pašu zoli. Ja mums atnes apavus, kuriem zole ir nonēsējusies, mēs iesakām to pieaudzēt un tikai pēc tam likt profilaktisko zoli.

-          Vai visiem apavu tipiem profilaktiskā zole ir vienāda?

-          Nē, tās atšķiras. Mēs vienmēr jautājam, kur tieši klienta nēsās apavus. Ir glītāks, mūsdienīgāks, plāns profilaktiskais materiāls, tajā ir dažādi mūsdienīgi piemaisījumi, bet tas ir ļoti slidens. Šādos apavos var paslīdēt pat lielveikalā. Tādēļ šādu prifilaktisko zoli mēs iesakām tikai apaviem, kuros staigā pa asfaltu. Ir biezāka profilakse, tā iespējams, nav tik skaista,toties nav tik slidena. Tas īpaši ir svarīgi ziemā.

-          Bet ja gribas plānāku, bet ne slidenu?

-          Arī tas ir risināms jautājums.

-          Vai ir kādi ieteikumi, kā pareizi izvēlēties gatavos apavus?

-          Konkrētus ieteikumus ir grūti dot. Varu tikai teikt (jo mēs arī remontējam apavus), ka bieži tie ir izgatavoti no ļoti labas ādas. Bet palīgmateriāli, kuriem arī ir svarīga loma, ir izmantoti ne tie kvalitatīvākie. Gan augšpuse ir laba, gan pazole, bet pamata zole ir plāniņš kartons, dažkārt apvilkts ar audumu. Tie burtiski sairst, un apavi momentā deformējas. Ir arī supinātoru problēma. Labi supinātori lūzt ārkārtīgi reti. Taču gadās, ka tērauda plāksnītes vietā ir ielikts kaut kas līdzīgs konservu bundžas materiālam .. šādi apavi ļoti ātri kļūst nederīgi, arī remonts izmaksā dārgi. Parasti šie apavi ir gatavoti uz konveijera.

-          Tas nozīmē, ka labāk izvēlēties brendu apavus?

-          Nav obligāti, bet vēlams. Pie tam ir jāskatās ne tik daudz uz zināmu brendu, cik uz apavu kvalitāti. .. Uzņēmums, ar kuru mēs dalām telpas Blaumaņa ielā 15 kopš 15. septembra uzsāka itāļu brenda „Lillimil” apavu pārdošanu. Tā ir neliela itāļu ražotne, bet apavi ir kvalitatīvi, komforta klases. Viegli un ar savu stilu. Tas ir vienīgais veikals Latvijā, kur tos var iegādāties.

-          Vai šie apavi arī ir taisīti uz koveijera?

-          Nē, šeit katrs meistars veic savu operāciju, bet uz viņu nespiež slīdošā konveijera ātrums, tādēļ viņš katram pārim var veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams, lai kvalitatīvi izpildītu savu darbu.

-          Bet Jūs? Vai plānojat uzsākt gatavo apavu ražošanu?

-          Mums jau ir virkne ļoti iteresantu modeļu un nākotnē domājam uzstādīt izmēru rindas ražošanu. Pagaidām gan turpat, Blaumaņa ielā 15 pēc izstādītajiem paraugiem var redzēt mūsu darba līmeni.

-          Drīz būs Jaunais gads un Ziemassvētki. Ko Jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem?

-          Komfortu jūsu kājām un augstu apavu nēsāšanas kultūru. Un, protams, vairāk sapratnes un labsirdības jūsu dzīvē. Devīze, kurai sekoju dzīvē, ir Dienvidnieka vārdi: «Ticība un griba ir spēks, bet šaubas tikai iznīcina».

Sirsnīgi sveicieni visiem žurnāla „Pie ģimenes pavarda” lasītājiem, kā arī redakcijai Ziemassvētkos un Jaunajā gadā!