.

GALVENAIS AUDZINĀŠANAS NOSLĒPUMS

galvenais audzinasanas noslepumsKādreiz es atklāju galveno audzināšanas noslēpumu. Tas ir pavisam vienkāršs: bērni kļūst pieauguši.

Mēs vienkārši neapzināmies, kādu spēku vecākiem dod šī vienkāršā patiesība, ja to pastāvīgi atceras. Gan to, kā vienkāršāk attiekties pret dzīvi, gan to, kā iztikt bez garlaicīgām pamācībām, neaudzināt, bet rotaļājoties apbruņoties ar pacietību, un, ja tomēr tavs burvīgais radījums paspēj sastrādāt blēņas, ķerties pie prāta – tajā ir visa patiesība.

Bērni kļūst pieauguši. Bērni izaug. Un aiziet. Un neko nav iespējams pagriezt atpakaļ.

Iedomājieties: Šodien jūs mazo brīnumu vedat pie rociņas, tas lēkā un draiskojas, nomoka jūs ar jautājumiem. Jūs līdz aizkaitinājumam bezgalīgi nogurstat no šiem bezgalīgajiem “kāpēc?!” un no no šīm draiskulībām.  Šodien jūs steidzaties, nopūšaties, “izejat no rāmjiem”, jums ir simtiem “pieaugušo darīšanu”, no kurām jūs atrauj. Bet rīt? Jau pēc kādiem trim, četriem vai pieciem  gadiem jūs paši gribēsiet paņemt dēlu pie rokas, piekļaut sev tuvāk un parunāt, un atbildēt, un iemācĪt – bet viņam zem loga draugi, un viņš palēkdamies aizskries nevis pie jums, bet uz turieni ……

Iedomājieties: kaut kad (drīz, ļoti drīz) viņa, jūsu meita, pēkšņi aizcirtīs burtnīcu un, nepajautājusi: “Kā risināt šo uzdevumu?” aizlavīsies, lai skūpstītos ar kādu nepazīstamu puisi. Un tas pārspēs jebkurus jūsu vilinājumus un aicinājumus. 

Bērni izaug. Pat ja jūs ļoti, ļoti viņus turēsiet – nenoturēsiet. Nenoturēsiet šīs steidzīgās bērnu dienas. Jūsu kopīgās dienas. Atcerieties un izbaudiet, kamēr viņi vēl ir bērni un viņu gultiņas stāv blakus jūsējai, bet rokas – jūsu rokās. Kamēr jūs viņiem esat vajadzīgi vairāk par visu pasaulē. Tādēļ, ka tāds ir dzīves likums: kādam citam ir jākļūst tavam bērnam (vislabākajam pasaulē) daudz svarīgākam par tevi.

 Runā, ka vecāku mīlestība ir traģiska, jo tajā jau sākotnēji ir ielikta šķiršanās. Gribas domāt, ka tas, kurš to ir pateicis, tomēr kļūdījies. Bērni izaug un mūs pamet…, un nekas vairs neatgriezīsies atpakaļ. Bet tomēr pati šī fakta apzināšanās (ja to vienmēr atceras) liks mums vienkārši un ar prieku pieņemt to, kas ir patlaban. Ja jūs to iegaumēsiet, jūs neaudzināsiet, necietīsiet un nemocīsieties. Jūs sapratīsiet, ka pats vērtīgākais nav “vakar” vai “rīt”, bet gan tas, kas notiek un kas jums pieder šodien. Šo-dien. Vecāku mīlestība ir vienkārša un priecīga tikmēr, kamēr pieņem šo likumu. Mēs audzējam bērnu un atlaižam arvien tālāk un tālāk prom no sevis.

Tieši tādēļ un tieši tad notiek šī brīnumainā lieta: bērni mūs neatstāj. Viņi paliek blakus. Zināmā attālumā, bet – blakus. Saglabājas dvēseliska tuvība. Mēs bērniem joprojām esam vajadzīgi, viņi mūsos saskata gan drošu aizmuguri, gan atbalstu, gan padomdevēju. Vienmēr. Paliek, ja viss sākas un viss turpinās ar mūsu patieso un beznosacījuma mīlestību.

Paskatieties, cik tas ir vienkārši. Cik tas ir pareizi: dzīvot un mīlēt.

Ņina Ņekrasova     “PĀRSTĀJIET BĒRNUS AUDZINĀT – PALĪDZIET VIŅIEM AUGT”

Bookmark and Share
Top.LV