Es esmu slinka mamma!
- Detaļas
- Autors Anna Bikova
Un vēl egoistiska un bezrūpīga. Gribat zināt kāpēc?
Viss tāpēc, ka GRIBU LAI MANI BĒRNI BŪTU PATSTAVĪGI, INICIĀTĪVU IZRĀDOŠI UN ATBILDĪGI.
Strādājot bērnu dārzā, es novēroju ļoti daudz vecāku hiperaizbildniecības piemēru.
Īpaši man atmiņa palika trīsgadīgais Slavuks. Māte uzskatīja, ka viņam ir vienmēr visu jāapēd, jo citādi viņš notievēs. Nezinu, kā viņu baroja mājās, bet pie mums viņš vienmēr nāca ar ēstgribas traucējumiem. Viņš mehāniski gremoja un rija visu, ko viņam deva. Pie tam viņu bija jābaro, jo „pats viņš vel neprata ēst!”. Un baroju es viņu pirmajā dienā un neredzu vispār nekādas emocijas sejā: pasniedzu viņam karoti – atver muti, gremo un rij.
Jautāju: „Tev patīk putra?” – „Nē”.
Pie tam viņš atver muti, gremo un rij.
„Gribi vēl?” – pasniedzu karoti – „Nē”, bet tik un tā gremo un rij. „Nepatīk – neēd!”
Slavuks izbrīnījās. Viņš nezināja, ka tā drīkst darīt…
Vispirms Slavuks baudīja piešķirto tiesību atteikties no ēdiena un dzēra tikai kompotu. Un pēc tam sāka ēst un prasīt papildporciju tam, kas patīk un atstumt ar netīkamo. Viņam paradījās patstāvīgums izvēlē. Un vēlāk mēs beidzam viņu barot no karotītes, jo ēdiens – dabiskā vajadzība. Un izsalkušais bērns paēdīs PATS.
Es esmu slinka mamma…
Man bija slinkums ilgi barot savus bērnus.
Kad viņiem palika gads, es devu viņiem karotu un apsēžos blakām ēst.
Pusotra gada vecumā viņi jau paši lietoja dakšu.
Vēl viena dabiskā vajadzība – čurāt. Slāvuks to darīja biksēs. Viņa māte lika mums vest uz tualeti bērnu ik pēc 2 stundām. „Mājas es viņu sēdinu uz podiņa un turu, kamēr viņš neizdarīs visas lietas”. Galu galā bērnudārzā jau lielais bērns gaidīja, ka viņu vedīs uz tualeti. Nesagaidot viņš slapināja bikses un pat nenojauta, ka tos ir jāvelk nost, palūgt palīdzību… Pēc nedēļas problēma tika atrisināta. „Es gribu čurāt!” – lepni teica Slavuks, ejot pie klozetpoda.
Es esmu slinka mamma…
Brīvdienās man patīk ilgi gulēt. Vienā sestdienā es pamodos tikai ap 11. Mans dēls, 2,5 gadi, skatījās multeni, ēdot cepumu. Televizoru ieslēdza pats, disku arī pats atrada. Bet vecākā, kam jau ir 8, nebija mājas. Viņš dienu iepriekš atprasījās ar savu draugu un viņa vecākiem uz kino. Es pateicu, ka man ir slinkums tik agri celties. Un ja pats grib aiziet uz kino, tad, lai pats uzliek modinātāju un saposās. Brīnums, neaizgulējās..
Protams, es arī uzliku modinātāju mobilajā tālrunī, klausījos, kā viņš posās un ver ciet durvis, gaidīju kamēr saņemu īsziņu no drauga mātes, bet bērns par to nezināja.
Un vēl man ir slinkums sakārtot mugursomu, mugursomu priekš sambo, žāvēt viņa mantas pēc baseina un pildīt ar viņu mājasdarbus (viņš mācās bez trijniekiem pēc piecu baļļu sistēmas). Un vēl man ir slinkums izmest miskasti, tāpēc dēls to ceļā uz skolu izmet.
Vēl man ir nekaunība paprasīt viņam uzvārīt man tēju un atnest pie datora. Man ir aizdomas, ka ar katru gadu kļūšu slinkāka…
Interesantas pārvērtības var novērot ar bērniem, kad atbrauc… vecmāmiņa. Vecākais uzreiz aizmirst, ka prot pats pildīt mājasdarbus, uzsildīt sev pusdienas, sakārtot mugursomu. Un pat aizmigt viens pats baidās istabā – blakām ir jāsēž vecmāmiņai! Jo vecmāmiņa mums nav slinka…
Bērni nav patstāvīgi, ja tas ir izdevīgi vecākiem.
