.

Pirmā mīlestība

142913460.146648572Es apmeklēju bērnu dārzu, kuram bija burvīgs nosaukums „Jautrībiņa” («Веселинка»). Nevaru pateikt, ka visi bērni šajā dārziņā atbilda šim nosaukumam, bet auklīte man bija patiešām burvīga: jauna, vien gadi 25 Skaista, labsirdīga un viņa ļoti labi smaržoja. Vēl – viņa ļoti saudzīgi pret mani izturējās.

Īpaši saudzīgi. Viņa daudz runāja ar mani. Stāstīja dažādus interesantus atgadījumus, slepus cienāja ar konfektēm un kafijas košļenēm un nespieda ēst zirņu putru. Pastaigu laikā, kamēr citi bērni spēlēja, manā skatījumā, garlaicīgas spēles, es gaidīju, kamēr beigsies šī neinteresantā pastaiga un es atkal atgriezīšos pie auklītes Oksanas.

Manā dzīvē bija divas mīļākās lietas – auklīte Oksana un banānveida džinsu bikses, kuras man no VFR atveda un uzdāvināja onkulis. Kopš tā brīža, kad es pirmo reizi uzvilku šīs džinsas, viss pārējais apģērbs man pārstāja eksistēt.  „Banānos” es pastaigājos, apmeklēju bērnu dārzu un pat gulēju. Un vēl kas, šīs bikses ļoti patika Oksanai, tātad arī es viņai patiku. Tās nevarēja nepatikt: sešas kabatas, no kurām divas bija ar lipīgām lentām, modernas formas, milzum daudz visādu čūskiņu. Otru tādu nebija nevienam.

Vienreiz kārtējās sarunas laikā auklīte Oksana pateica kādu frāzi, par kuras sekām viņa pat nojaust nevarēja. Pats par sevi saprotams, ka viņa šajā frāzē neko neielika, tai nepiemita nekas nopietns. Bet tikai ne man! Kāda mana stāstījuma laikā viņa pasmaidīja un izteica: „... kāds tu esi malacis! Nāc pie manis dzīvot! Palīdzēsi man!”

Es nezinu un neatceros, kādā kontekstā tas tika pateikts, lai gan pilnīgi saprotu, ka tā bija jokojot izteikta vieglprātīga frāze, taču toreiz, 5 gadu vecumā, es to uztvēru kā oficiālu aicinājumu veidot kopīgu dzīvi.

Tai vakarā atgriezies no bērnu dārza, es biju tik nopietns, domīgs un saspringts kā nekad. Iegājis savā istabā, es sāku kravāt savas mantas. Uz to brīdi, kad istabā ienāca mana mamma, visa bagāža jau bija gandrīz savākta: zaļais plastmasas zirdziņš, zobens, bērnu ķegļu komplekts, visurgājējs ar baterijām un visa zaldātiņu kolekcija. Mamma neizpratnē par notiekošo pajautāja, kas notiek, kādēļ es to visu esmu savācis? Es atbildēju, ka aizeju dzīvot pie savas auklītes Oksanas. Pēc īsas sarunas mamma, izskatās, saprata, kas par lietu, un sāka rīkoties. Sākumā viņa centās spiest uz žēlumu, sakot, ka viņi ar tēti ilgosies pēc manis. Es uz to atbildēju, ka viņus svētkos apciemošu. Pēc vairākiem citiem argumentiem mamma saprata, ka es esmu nopietni noskaņots un atļāvās sitienu zem jostasvietas.

-      Nu, ko tad. Ja jau tu esi izlēmis, tad vari ņemt savas rotaļlietas un iet projām. Tikai „banānus” es tev nedošu, bikses tu atstāsi mājās.

Viņa piegāja pie manām mantām un paņēma rūpīgi salocītās banānu bikses.

-      Kā gan tu domāji? Mēs ar tēti iegādāsimies sev citu zēnu un atdosim viņam šīs bikses, bet tev lai auklīte nopērk citas.

Tas nebija godīgi, es tam nebiju gatavs. Es brīnišķīgi sapratu, „pie mums” tādas bikses nevar nopirkt. Mamma sajuta, ka iet pareizajā virzienā, un nolēma izšaut „kontroles šāviņu”.

acid-01-      Arī zirgu paņemšu.

Viņa patiešām paņēma manu zaļo plastmasas zirgu.

-      Bet tagad vari iet.

Es pie sevis padomāju, ka velns lai parauj to zirgu, bet „banāni”! Tie taču Oksanai tik ļoti patika. Ko es viņai pateikšu? Kur viņa tādas nopirks? Es mēģināju samainīt bikses pret visām manām mantām, bet mamma cieti stāvēja uz sava, un beigu beigās es padevos.

Nākamajā dienā es gāju uz bērnu dārzu ar mežonīgu kauna sajūtu. Nevarēju iedomāties, kā es paskatīšos savai auklītei acīs. Viņa taču noteikti mani jau gaida ar mantām, bet es viņu pievīlu un iemainīju pret „banāniem”. Taču auklīte bija mierīga, tikpat smaidīga, viņa tikpat labi smaržoja, un pat uzcienāja mani ar kafijas košļeni.

 Pēc kāda laika Oksana apprecējās un vairs bērnu dārzā neparādījās. Viņas vietā atnāca cita auklīte: liela, resna, un viņa smaržoja pēc hlora.

 

Avots   

Bookmark and Share
Top.LV