Māksla mīlēt ir prasme atlaist otru un dod viņam telpu. Patiesai mīlestībai bez lipīgas pieķeršanās vienmēr ir brīvības un izaugsmes garša.

Atbildība bez mīlestības padara cilvēku familiāru.

Taisnīgums bez mīlestības padara cilvēku nežēlīgu.

Katram normālam cilvēkam piemīt tieksme būt laimīgam. Mūžīga un neizmērojama. Un eksistē tas, kas sagādā šo laimi. Tā nav sviestmaize ar ikriem vai brauciens uz Kanāriju salām, pat ne lēciens ar izpletni. Īsta laime ir tajā, lai darītu laimīgu otru cilvēku un dalītu

Es, protams, esmu tikai sieviete. Pie kam manas pārdomas par vēsturi, politiku un mūsdienu pasauli no sievietes, sievas, mātes  viedokļa var šķist primitīvas.

Var būt visdažādākās attiecības: mīlas, laulāto, bērnu un vecāku, draugu vai darba.

Esmu ievainojama, kad man ir bail. Man ir bail, kad man uzbrīk kāds stiprais un kaut ko no manis pieprasa. Esmu ievainojama arī tad, kad dusmojos uz kādu. Tādēļ man ir svarīgi pastāvēt par sevi.

Daudzos populāros glancētos žurnālos esmu sastapis psihologu apgalvojumus, ka mīlestība pāriet pēc 2-3 gadiem. Kā šī apgalvojuma pamatojumu parasti min vidējo pāru kopdzīves ilgumu un vēl veselu lērumu visādu lietu. Tīeši šo apgalvojumu vienā no saviem semināriem es sadriskāju lupatu lēveros.

Ir kāda īpatnība: daži pāri uzskata, ka pateicības vērta ir tikai ekstrāordināra rīcība, sava veida mini varoņdarbs. Parasta rutīnas dzīve un ikdienišķa rīcība tiek uztverta kā kaut kas pats par sevi saprotams, kam nav nepieciešama otra partnera uzmanība.