Atļaujiet Jūs apbrīnot!
- Detaļas
- Autors Jeļena Kordževa
Vēl 1978. gada filmā „Lielās pārmaiņas” izskanēja šī šķietami vienkāršā, bet savā būtībā ļoti dziļā frāze.
- Kas tur tik svarīgs? – jūs jautāsiet.
- - Protams, apbrīns.
Būsim godīgi, pasaulē nav daudz to cilvēku, kuri labprātīgi piekristu dzīvot uz neapdzīvotas salas.
Pat tad, ja „tur būtu viss”, proti, tur būtu pilnīgi viss, izņemot cilvēkus. Tāda dzīve būtu pārāk garlaicīga un salkana. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tajā nebūtu saskarsmes un tās vissvarīgākās sastāvdaļas – apbrīna.
Mūsu cilvēce tā nu ir iekārtota, ka mēs dalāmies vīriešos un sievietēs. Šo divu dzimumu galvenā atšķirība nav tajā apstāklī, ka vienu liktenis ir medīt un dauzīt naglas, bet otras puses – dzemdēt un barot bērnus.
Nē, protams.
Sievietes lieta ir izsaukt apbrīnu.
Īsta vīrieša lieta ir – apbrīnot.
Apbrīnot patiesi un no sirds.
Tādēļ, ka tieši šāda lietu kārtība rada bezgalīgu attiecību harmoniju, kura sevī izšķīdina sīkas nebūšanas un ķibeles.
Apbrīns – visaugstākā no emocijām, kura nevienu neatstāj vienaldzīgu.
Protams, ir jāpapūlas būt apbrīna cienīgai. Pie kam nav nepieciešams uzvarēt skaistuma konkursos, pārmocīt sevi trenažieru zālē vai piepildīt ķermeni ar botoksu. Nē!
Vienkārši ir jābūt patiesai – dzīvai, laimīgai un priecīgai par dzīvi – no dabas katra sieviete ir tieši tāda. Tādēļ centimetru daudzums vidukļa apkārtmērā, kilogramu skaits vai grumbu dziļums nemaz nav tik svarīgi.
Es nesen runāju ar kādu pāri, kurš nupat kā bija kļuvis par burvīga mazuļa vecākiem. Jaunā māmiņa, vēl neattapusies no vakardienas dzemdībām, izskatījās nogurusi, bet ļoti lepna – kā gan citādi, blakus gultiņā mierīgi dusēja burvīgs mazulis. Bet tētis, vēl vakar redzējis, kā viņa mīļotā sieva vīrišķīgi pārcieš sāpes, lai dotu dzīvību mazulam, skatījās uz viņu, neatraudams acis. Viņš patiesi apbrīnoja šo mazo sievieti.
Diez vai viņa tobrīd būtu uzvarējusi skaistuma konkursā.
Vai kāds cits pāris, kurš vakaros pastaigājas pa rajonu. Krietni vecumā, viņa ar štoku, viņš – blakus. Bet kāds apbrīns viņa acīs, kā viņš lepojas, ka šī sieviete, kurai ir tik daudz gadu, iet viņam blakus.
Viņš viņu apbrīno, iespējams, visu mūžu.
Un viņi ir laimīgi.
Viņa ir ietīta apbrīna mākonī kā caurspīdīgā šķidrautā, kurš apslēpj jebkurus trūkumus, bet vienlaikus pasvītro viņas lepno skatienu un to netveramo skaistumu, kas burvīgā kārtā apvelta apbrīnas objektu.
Un viņš – apbrīna radītājs, tas, kurš kā īstens radītājs pielicis roku šī valdzinošā tēla veidošanā. Tas, kurš rada apbrīnu.
Viss pārējais nav svarīgs.
Katrā ziņā - laimei noteikti - nē.
Ģimenes laimei.
Sevis apzināšanās laimei.
Kā apbrīnas vērtai sievietei.
Vai kā apbrīnot spējīgam vīrietim.
Kā rakstījis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks
Kad tava daile manus sapņus rotā
Un aizrauj sirdi maldu cerībā
Kā vētra kuģi naktī sudrabotā
Pār jūras kalniem nāves gredzenā,
Tad zinu es, ka saldā sakušanā
Mums mūžam gaismā neviļņot, tas - māns!
Tu esi zeme, tīta ziedu tvanā,
Es - tev pie kājam šalcošs okeans.
