.

Kur aiziet mīlestība?

kuraizietmilestibaDaudzos populāros glancētos žurnālos esmu sastapis psihologu apgalvojumus, ka mīlestība pāriet pēc 2-3 gadiem. Kā šī apgalvojuma pamatojumu parasti min vidējo pāru kopdzīves ilgumu un vēl veselu lērumu visādu lietu. Tīeši šo apgalvojumu vienā no saviem semināriem es sadriskāju lupatu lēveros.

Tas notika Jūrmalā pirms dažiem gadiem, es vadīju semināru „Kurp aiziet mīlestība?”  Mani izbrīnīja tas fakts, ka uz semināru vīriešu bija atnācis ne mazāk kā sieviešu, bet pēc aktivitātes debatēs viņi pat pārspēja daiļā dzimuma pārstāves.

Bet atgriezīsimies pie galvenā jautājuma. Jūs iemīlējāties un nolēmāt apprecēties. Jums viss ir brīnišķīgi, Jūs ticat, ka šis ir vislabākais cilvēks pasaulē un jūs esat radīti viens ptram, un jums kopā viss būs vienkārši brīnišķīgi. Bet pēc diviem trim gadiem Jūs jūtat, ka Jūsu, vēl nesen tik ideālais, dzīvesbiedrs/e ir apaudzis ar visādām nelāgām īpašībām, Jūs viņā viss kaitina, un Jūs nevarat saprast, kā varējāt saistīt ar šo cilvēku savu dzīvi. Te gan gribētos piebilst, ka šī ir „ļoti drūma bilde”, un parasti viss ir „daudz labāk”... Taču, paskatoties uz šķiršanos statistiku, šādu secinājumu izdarīt nevar. Diemžēl, šāda aina ir diezgan tipiska mūsdienu sabiedrībai.

Nu, ko, mēģināsim noskaidrot, kur tad aiziet mīlestība, un vai vispār kaut kur aiziet. Šajā vietā man Jūs ir jābrīdina, ka tālāk saruna būs diezgan skarba, un ja Jums ir ļoti jūtīga dvēseles organizācija, labāk tālāk nemaz nelasīt.

Es Jūs brīdināju. Palikāt? Tad sāksim vēlreiz visu no sākuma.

Kur gan aiziet mīlestība?


Kur aiziet
Starp L. Rona Habbarda daudzajiem atklājumiem par cilvēku savstarpējām attiecībām (dažus no tiem izmanto mūsdienu psihologi, tiesa gan, pārveidotā veidā), ir vērts pievērst uzmanību atklājumam „Cilvēks savā būtībā ir labs” un tam, kā tas ir saistīts ar cilvēka aizbēgšanu no grupas. 

Atklājuma būtība: cilvēks aiziet TIKAI tad, kad viņam ir sakrājušies ļoti daudzi pārkāpumi, kuri ir nesuši ļaunumu grupai. Šeit mēs, protams, runājam par aiziešanu kā par bēgšanu. Ja cilvēks nolēmis izmantot iespēju strādāt augstākā amatā, un tādēļ pāriet no filiāles uz uzņēmuma galveno biroju, tad tā nav bēgšana, bet gan karjeras izaugsme, progress. Šis cilvēks nebēg projām no grupas. Ja vīrs, kurš laulībā nodzīvojs 20 gadus aiziet no mīlošas sievas un apprec jauniņu būtni ar skaistu figūriņu, tad tā ir nodevība, degradācija.
Kā likums, ja runājam par ģimeni, tad aiziešana no tās 99% gadījumu ir bēgšana. Šis fakts ir ļoti interesants no filosofiskā skatu punkta, un, lai cik tas nebūtu paradoksāli, pierāda, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs. Kad viņš ir nodarījis kādam ļoti daudz ļaunuma, viņš tiecas norobežot šo cilvēku vai grupu no savas sliktās ietekmes. Tieši tāpēc arī viņš aiziet.

Protams, tas tik ir lēmumiņš, un tas nemaz poblēmu neatrisina, bet tieši otrādi, rada vēl jaunas problēmas, it īpaši, ja ģimenē ir bērni. Bet tīri no filosofiskā skatu punkta tas ir interesanti.
Jāteic, ka aiziešana ir galējais solis. Dažkārt var novērot  situāciju, kad cilvēki cenšas dzīvot kopā bērnu dēļ. Tā, protams, ir slavējama vēlme, bet bērni ļoti reti kad ir nebeidzami nejēgas un brīnišķīgi saprot, kas notiek vecāku starpā. Iespējams, Jūs esat ievērojuši, ka pēc vecāku strīdiem bērni sāk slimot? Man ir zināmi gadījumi, kad bērni saslima ar nopietnēm slimībām, kuras izsauca vienīgi ideja par to, ka, ja viņi slimos, vecāki pārstās strīdēties.
Lai kā arī nebūtu, no sākuma ir norobežošanās. Vīrs tā vietā, lai parunātu ar sievu, sāk pieprasīt, lai „ļauj viņam dzīvot savu dzīvi” vai sieva dod priekšroku ilgām sarunām ar draudzenēm vai šopingam, nevis rūpēm par vīru. Protams, ģimenes radīšana nenozīmē to, ka jānorobežojas no visas pārējās pasaules, un ar draugiem ir jāturpina satikties. Bet, piekritīsiet, ka visam ir savs mērs.
Šī norobežošanās notiek „sliktu rīcību” rezultātā. Ja noskaidrosim to pamatīgāk, tad redzēsim, ka ar „sliktām rīcībām” cilvēks saprot to, ka netiek pildītas norunas, par kurām abi vienojās agrāk. Piemēram, viņš solīja, ka rūpēsies par sievu, bet nerūpējas. Vai arī viņa solīja atbalstīt vīru viņa darījumos, bet tā vietā viņu kritizē.
Ievērojiet, es te nerunāju par kaut ko kliedzoši nepareizu, kā neuzticība vai  kaitējumi partnera veselībai (miesas bojājumi un tamlīdzīgi „nieciņi”). Pietiek pat ar tādiem sīkiem „darbiņiem”, lai cilvēks sāktu norobežoties.
Lūk, daži reāli piemēri no dzīves, kas izsauca attiecību iziršanu:

-      Noslēpa no sievas, ka saņēma prēmiju un nodzēra to ar draugiem;

-      Apsolīja palīdzēt kārtot māju, bet nepalīdzēja;

-      Solīja izgludināt rītdienai kreklu, bet pat neizmazgāja to;

-      Savai draudzenei stāstīja sliktas lietas par vīru (pastāsīja, ka viņš vienreiz piedzērās);

-      Flirtēja ar darba kolēģi.

Iespējams, Jūs teiksiet, ka šīs ir nenozīmīgas lietas. Jums taisnība! Vēl vairāk, pat daudz nopietnākas lietas arī nav nemaz tik nozīmīgas. Tomēr cilvēks to neredz. Viņš jūtas vainīgs par to, ko ir izdarījis, un katru reizi, kad redz objektu, pret kuru ir veicis pārkāpumu, jūt savu vainu vēl skaudrāk. Rezultātā viņš jūt, ka sievas klātbūtne to kaitina. Ha! Ka tik ne tā!  Viņu kaitina viņš pats, tiešāk, viņa pārkāpumi attiecībā pret sievu. Neuzticība notiek vēlāk, kad šādu pārkāpumu ir sakrājies zināms daudzums.

Un ļoti interesanti, man nav zināms gadījums, kad šo pārkāpumu atklāšana un labošana nebūtu nesusi strauju attiecību uzlabošanos.

Te Jums ir arī atbilde uz jautājumu „Kur aiziet mīlestība?” Tā nekur neaiziet, tā pārvēršas par vainas apziņu.

Ko gan lai ar to dara? Ja jūs tikko esat kāpuši uz šīs nezināmās takas, kuras nosaukums ir „laulība” vai „attiecības”, pacentieties a) jau pirms tam skaidri norunāt, ko jūs gaidāt viens no otra un b) sekojiet šīm norunām bez izņēmumiem! Nekad neejiet „uz kompromisu ar sirdsapziņu”, šo šajā jomā nekādi kompromisi vispār neeksistē, bet eksistē tikai tas, kas aprakstīts augstāk sadaļā par sliktu rīcību!

Ja Jūs jau kādu laiku ejat pa šo slideno taku un jūtat, ka sākat „piesieties” savam dzīves draugam, godīgi paskatieties uz to, ko Jūs neizpildāt līdz galam un, pārāk neiedziļinoties pagātnē, paskatieties, kā Jūs varat to izlabot tagadnē! Jūs pārstājāt vīram gludināt kreklus? Atsāciet to darīt! Piecus gadus neesat dāvinājis sievai ziedus un nepalīdzat sakopt māju? Tad nopērciet sievai rozes, nosēdieniet viņu uz dīvāna un sāciet lielo tīrīšanu, viņas izbrīnītā skatiena pavadīts! Teikšu atklāti, dažkārt ir vajadzīga speciālista palīdzība, lai tiktu ar to galā, bet pat ar tādām vienkāršām darbībām Jūs varat uzlabot mikroklimatu mājās.

Secinājumi

Noslēgumā gribu galīgi iznīcināt psihologu ideju, minot kādu piemēru. Kad diviem vecīšiem, kuriem bija jau pār 80 (!) pajautāja, kā viņi varēja nodzīvot kopā tik ilgus gadus un saglabāt ģimeni, sieviete atbildēja:”Vienkārši mēs dzīvojām tajos laikos, kad salūzušas lietas remontēja, nevis meta ārā.”

 

Tādēļ, ejiet un saremontējiet savu mīlestību, jo tā nekur taču nav aizgājusi!

Artjoms Kuzņecovs

Avots.

Publicēts ar autora atļauju.

 

Bookmark and Share
Top.LV